📖 Nedēļas pārdomas | 09.10.2026
✍️ Mācītājs: Linards Rozentāls
Saprašanās pie akas
Viņi satikās pie akas, pie kuras Jēzus vispār nedrīkstēja pat apstāties. Viņš vīrietis, viņa sveša viņam sieviete – tāda sastapšanās vien jau ir ļoti delikāta. Viņi satikās arī ienaidnieka teritorijā – viņš, ebrejs, kas ceļo cauri Samarijai. Tur nedrīkst apstāties, tur drīkst tikai tranzītā cauri. Abus šķir viss iespējamais: divas kultūras, divas reliģijas, savstarpējā naidā. Saskaņā ar tolaik spēkā esošajiem noteikumiem viņi vispār nedrīkstēja savā starpā ne vārdu pārmīt. Taču Jēzus salauž klusumu. Viņš lūdz sievietei ūdeni. Viņš parāda savu neaizsargātību. Un tieši tur sākas saruna. Ne no augšas uz leju, bet acu augstumā, pie akas malas. Viņi strīdas par reliģiju, runā par savu dzīvi, par ilgām un sāpēm. Beigās abi aiziet projām citādāki nekā atnāca, pārmainīti. Aka kļuva par saprašanās vietu, jo abi bija pametuši savas aizspriedumu telpas. Kāpēc?
Pirmkārt, tāpēc, ka Jēzus neiesaistās stereotipiskā domāšanā, kādā sieviete viņu tūdaļ uzrunā, kad Jēzus lūdz viņai ūdeni – “Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” Jēzus ignorē šo “mēs” un “viņi” sadalījumu, viņš nemaz nesāk šo spēli spēlēt – es ebrejs, tu samariete. Viņam šis sadalījums nav svarīgs. Svarīgākais ir tas, kas un kāds otrs cilvēks ir – kā indivīds nevis, kurai no grupām tas pieder.
Otrkārt, saruna starp Jēzu un šo sievieti kļūst personiska un eksistenciāla. Viņi sāk runāt par to, kas nepieciešams dzīvei, kas mūs tur pie dzīves, pēc kā mēs ilgojamies. Mēs visi slāpstam pēc viena ūdens – neatkarīgi no tā, no kurienes nākam, kādam dzimumam piederam, kādai reliģijai. Mums ir jānonāk pie tā, kas ir mūsu kopējās slāpes, pie ūdens, kas visiem dod dzīvību. Kas ir mūsu kopīgās slāpes pēc dzīves. Savulaik, vācu teologs Ditrihs Bonhēfers teica, ka “mums jāiemācās skatīties uz cilvēkiem ne tik daudz pēc tā, ko viņi dara vai nedara, cik pēc tā, ko viņi pārcieš.“ Vai arī – pēc kā viņi slāpst. Tā ir jauna perspektīva.
Kur šādas akas ir šodien? Varbūt tāda aka būt varam būt mēs?
Kur tiek sēts kas tāds, kas beigu beigās nojauc visas sienas. Un rodas pasaule, kurā mūs uztur dzīvības ūdens un dzīvības maize. Tā, kas rodas, kad tu to viens otram dod.
Kas sēj saprašanos, tas arī pļaus saprašanos.
