📖 Nedēļas pārdomas | 28.09.2026
✍️ Mācītājs: Justs Junkulis
Sprediķa kopsavilkums un galvenās atziņas
Kas ir kristīgs? Tas, kas seko Kristum.
Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū
Gal.3:28
Svētdien dievkalpojumā runājām par to, kas mums patīk. Un par to, vai arī ticība, garīgums var būt kas tāds, kas mums patīk. Patiešām patīk. Kas šķiet dzīvs, īsts, dziedinošs. Apustulim Pāvilam noteikti ir tieši tā. Dzīve Kristū, sekošana Kristum ir viņa iedvesmas un dzīvesprieka avots. Jo Pāvils ir Kristū ieraudzījis dzīvi, kas ir dzīvošanas vērta. Dzīvi, kuras centrā ir evaņģēlijs. Dzīve, kas atsaucas Dieva plašumiem.
Mēs visi esam Dieva bērni. Visi esam viens Kristū. Tā ir Pāvila lielā apjausma. Dieva Valstība ir kas daudz plašāks nekā redzējām iepriekš. Kas tāds, kas spēj aptvert, iekļaut, ieaicināt visus cilvēkus. Mēs vairs nevaram dalīties savējos un svešiniekos. Dievam mēs visi esam tuvi. Un tajā laikā tā nav pašsaprotama doma, tā ir kas jauns un unikāls, kas nāk no Kristus, no Dieva. Reizēm gan arī mums tā visur vēl nav pašsaprotama.
Lūk šie lielie plašumi, ko pieredz Pāvils. Vairs nav jāuztraucas, jāraizējas, kuri no mums te ir iekšā, kuriem jāpaliek ārā – visi ir ieaicināti. Un pirmās draudzes top par to varbūt tolaik vienīgo vietu pasaulē, kur tā arī notiek. Kur tā visi arī jūtas. Iekšā, daļa no kopības. Un tad Pāvils saprot, īstenībā nekas, ko agrāk varēja izmantot, lai cilvēkus dalītu, atšķeltu, norobežotu, vairs nestrādā, vairs nedarbojas. Viņš raksta draudzei par tavu tautību, par tavu sociālo statusu – vergs vai brīvais, par tavu dzimumu – nekas no tā vairs nenosaka tavu dalību, tavu saikni ar Dievu. Nekas tev šo saikni, šo svētības izjūtu nevar atņemt.
Un tas arī mēs saprotam, ne jau tikai par tautību un dzimumu (ne tikai par mūsu stereotipiem un aizspriedumiem) Pāvils runā, bet par visu, kas mūs atdala un šķir. Un Kristus pieredze ir, ka neviena no šīm atšķirībām vairs nevar atšķirt pavisam. Neviena vairs nav īsti šķiroša. Esot Kristus ceļā, neko vairs nevar izmantot pret tevi, lai šķirtu, šķeltu, radītu konkurenci un sāncensību, nemieru un bailes.
Proti, te ir arī milzīgi svarīga doma, ka nu ticību nekur un nekad vairs nevarēs izmantot, lai būtu PRET kādu, lai PRET kādu cīnītos, celtu pirkstus apsūdzībai. Nekad. Un tie, kas Dieva vārdu vai ticību, vai “kristīgās vērtības” izmanto, lai cīnītos Dieva vārdā PRET kādiem, tie tobrīd nav nekādi Kristus ceļa gājēji.
To arī vēlēšanu laikā ir labi atcerēties. Ne jau tie, kas sevi sauc par kristiešiem, bet kas seko Kristum tāpat kā Pāvils. Kas noliek jebkāda veida vardarbību un cīņu pret otru un kuram ticība ir tikai kaut kas, kas ir PAR. Kas otram palīdz, dziedina, atbrīvo. Jo tā ir Kristus un Dieva klātbūtnes zīme, kur cilvēki tiek dziedināti, atbrīvoti no savām nastām un žņaugiem, saviem dēmoniem.
Ja sen neesat lasījuši, pārlasiet Apustuļu darbu grāmatu – par Pāvila atgriešanos, par viņa Kristus pieredzi. Kas iezīmē absolūtu lūzumu, pāreju no spējas ticības un Dieva vārdā vajāt tos “neticīgos” uz spēju Dieva vārdā pašam ciest un izturēt – mazliet līdzīgi Kristum pie krusta – un nekad, nekad nelietot spēku pret otru.
Mums tas varbūt saka – ja arī mēs esam atraduši tādu ticību, kas vairs necīnās pret, tad, ļoti iespējams, mēs esam daudz tuvāk tādai ticībai, kas mums pašiem patīk. Jo tad mums kopā ar Kristu arī ir tāda ticība, kurai pašai daudz kas patīk. Kurai patīk pasaule, kurai patīk cilvēki. Kura jūt Dieva Gara plašumus un priecājas par tiem. Kurai neskauž, ka šie plašumi domāti visiem.
