📖 Nedēļas pārdomas | 10.09.2026
✍️ Mācītājs: Linards Rozentāls
Kā pa īstam kas mainās
Kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls sēdēja ceļmalā un ubagoja. (..) Un Jēzus viņam sacīja: “Topi redzīgs! Tava ticība tevi ir dziedinājusi“. (..) Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts.(..) Jēzus sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.”
Lūkas evaņģēlija 18. un 19. nodaļa
Stāsts par Zakhaju ir stāsts par transformācijas potenciālu, ko slēpj sevī sastapšanās ar Jēzu. Un par priekšnoteikumiem, lai šī sastapšanās notiktu. Jēzum neviens nav grēcinieks un bezcerīgs gadījums, Viņš veido pavisam citādāku sabiedrību, kuras vadmotīvs un iekšējais kods slēpjas vārdā “mielasts”. Tajā nozīme nav tikai, kāda kuram balss un cik tev tādu ir. Bet svarīgāk par to ir, vai tev ir dzirde. Vai tu spēj klausīties. Vai tu spēj sadzirdēt. Vai tu spēj izrāpties no agresivitātes apburtā loka un atvērties tam, kas patiešām var vest mūs nākotnē? Vai uzticies nevis “vadoņiem” vai “glābējiem”, bet Jēzus skatam?
Jēzus skatās uz Zakhaju. Šis skatiens Zakhajam iespiežas sirdī. Te ir viens, kura acīs viņš nav grēcinieks, nicinātais. Varbūt šis skatiens ir pēc ilgiem laikiem pirmais, ko Zakhajs redz. Visi citi, ar kuriem viņš tikās, nodokļus iekasējot, viņam acīs neskatījās. Te ir viens, kurš neskatās viņā uz nožēlojamo, bet redz Zakhajā Abrahāma dēlu, Dieva bērnu. Tas ir skatiens, kas izceļ cilvēkā skaisto un labo, nevis nožēlojamo un nepieņemamo.
Šis skatiens Zakhaju atbrīvo. Viņš arī sevi no jauna ierauga. Viņš ir vairāk nekā tas, ko citi viņā redz. Jēzus sauc viņu vārdā. Un tas nozīmē – te satiekas divi cilvēki. Nevis divi uzskati, divas ideoloģijas, divas pārliecības. Bet cilvēki. Un piepeši Zakhajs kļūst brīvs mainīt dzīvi.
Ja mūsu skatienos, nostājās, pārliecībās būtu vairāk šī Jēzus skatiena, vai mēs dzīvotu laimīgākās dzīves? Ja mēs redzētu ne tikai otra kļūdas un neveiksmes, bet redzētu arī to, kas ir iespējams. Jēzus negaida, lai Zakhajs tagad sakārtotu savu dzīvi – pēc šī skatiena. Viņš vienkārši dodas pie viņa – uz mājām, viņa dzīves vidū, tur viņš apmetas. Tas labajai un dievbijīgajai sabiedrībai ir kā dadzis acīs. Kā tā drīkst? Jo šai sabiedrībai ir vajadzīgs kāds, kuru nīst, kāds, kurš ir tik grēcīgs, ka mēs uzreiz saprotam, ka esam bezgrēcīgi un pareizi! Ir vajadzīgs kāds, kurš tik ļoti neredz, ka mēs uzreiz saprotam, ka esam ļoti, ļoti redzīgi. Ir vajadzīgi kādi, kuri ir tik mazi, ka mēs uzreiz saprotam, cik mēs lieli un vareni.
Bet Jēzum neviens nav par grēcīgu, par aklu, par mazu. Viņa mielastā tam visam nav nekādas nozīmes. Tajā pasaule tiek radīta no jauna, atjaunota pavisam citādākā Garā. Vai esam tam atvērti? Vai dzirdam Jēzu – mūsu katra kluso, iekšējo balsi? Vai arī mēs esam gatavi – savas acis turēt vaļā? Nākamās sabiedrības, kas sekos šai, sākumi sākas tagad. Nevis pēc gada vai desmit, bet tagad…
Zakhajs savās ilgās pēc citādākas pasaules uzkāpj kokā, cerēdams to redzēt. Un ierauga – tā nāk. Tā nāk un pievēršas viņam. Satiek tevi, tev acīs skatīdamās.
