📖 Nedēļas pārdomas | 30.08.2026
✍️ Mācītājs: Linards Rozentāls
Sprediķa kopsavilkums un galvenās atziņas
Kā būt laimīgākiem? Viena maza skice šim gadsimtam.
Bībele un – it īpaši Jaunā Derība – pirms visām mūsdienu zināšanām par cilvēku intuitīvi un praktiski noformulēja, ka cilvēka galvenā problēma ir grēks. Laika gaitā mēs esam lielā mērā pazaudējuši šī vārda galveno jēgu. Taču, manuprāt, tas nav nekas cits kā – nelaimīgums.
Mēs esam grēcīgi cilvēki un tas nozīmē, ka mēs nesam sevī nelaimīgumu – mēs nespējam īstenot sevī ielikto potenciālu un bieži esam nevis labākās sevis versijas, bet gan samocītākās. Mēs nesam sevī ievainojumus, rētas, aplauztus spārnus un tas viss traucē mums kļūt par draudzīgākām, gudrākām un atvērtākām būtnēm. Tikai dažkārt mēs esam spējīgi ļauties ziņkāres pilnam rotaļīgumam un pamosties mīlestībai. Un no tā izriet arī mūsu lēmumi – no tā, kam dzīvē dodam priekšroku, kas ir mūsu prioritātes, par ko mēs raizējamies, no kā baidāmies un ko patērējam. Tas ir, ko Bībele sauc par grēku – mūsos vienmēr klātesošais nelaimīgums un aizšaušana garām tam, kas dzīve var patiesi būt. Mums varbūt ir vislabākie nodomi, tomēr, ja pieņemam lēmumus, balsojam, izvēlamies no savu baiļu, raižu, aizstāvēšanās un aizsardzības pozīcijām, tad ejam sava nelaimīguma pavadā. Nelaimīgi var būt cilvēki, cilvēku grupas, nācijas, valstis.. Taču cilvēka dzīves mērķis un visas pasaules mērķis nav būt nelaimīgiem. Ir iespējams kaut kas cits. Ir vajadzīgs kaut kas cits.
Tāpēc es domāju, ka mūsu šī laikmeta uzdevums ir veidot tādu sabiedrību un sociālu valsti, kuras mērķis ir ne tikai ekonomiska attīstība un ekonomiska labklājība, bet arī, un vispirms, cilvēka iekšējā attīstība, viņa iekšējās pasaules labbūtība, rūpes par viņa dvēseli, kur tiek ņemtas vērā ne tikai cilvēka ekonomiskās vēlmes un intereses, bet emocionālās un garīgās vajadzības. Radīt tādus apstākļus un nosacījumus, kur cilvēkā uzplaukst un attīstās viņa laimīgums.
Mēs nevaram uzvarēt nelaimīgumu, mēs nevaram uzvarēt grēku – tas nav mūsu spēkos, bet mēs varam veicināt laimīgumu. Laimīgums – šī vārda dziļākā nozīmē – ir visas kopienas lieta. Laimīgāki cilvēki spēj veidot labāku pasauli nekā nelaimīgas, nabaga būtnes, kuras bieži liek citiem ciest par savām nelaimēm. Savus ievainojumus un dvēseles attīstības traucējumus mēs projicējam uz citiem, uzveļam, uzgāžam citiem, nododam nākamām paaudzēm – bieži vien mums pašiem negaidītā un negribētā veidā. Grēks ir mūsu durvju priekšā – bet, vai tam tā būtu jāpaliek? Vai nav iespējama nedaudz labāka dzīve?
Bet, kas tad praktiski varētu uzlabot mūsu savstarpējās attiecības, veicināt mūsu katra personisku attīstību, uzlabot mūsu iekšējo garīgo veselību..?
Nu, varbūt – ja mums visiem augot un esot izaugušiem būtu iespējams šad un tad aprunāties ar kādu draudzīgu, uzmanīgu cilvēku, ja mums katram līdzās būtu kāds dvēseles draugs, kāds palīgs. Varbūt – ja mēs jau no bērnības apgūtu kādus rīkus, kas mums palīdz tikt galā ar stresu un savām emocijām. Varbūt – ja mūs jau no skolas sola apmācītu, kā sarunāties, kā diskutēt. Varbūt – ja būtu kādi, kas no jaunības mums palīdzētu būt nedaudz sociāli inteliģentākiem, lai mēs mazāk izraisītu konfliktus un spētu labāk apieties ar tiem, kuros nonākam. Varbūt – lai mūs jau no paša sākuma mācītu, kā apieties ar savu dzīves galīgumu un nāvi, zaudējumiem un vispār dzīves triecieniem un krīzēm. Un arī – ka mums katram reizi dzīvē būtu viens brīvs gads, kurā pārdomāt savas dzīves virzienu, to, kas man būtu jādara ar manu dzīves laiku, jā, tāds klosterīgs gads, spēks savas dzīves otrajai pusei varbūt. Varbūt vēl daudz kas cits.
Ja tāda būtu valsts un sabiedrība, kas to visu cilvēkiem dotu, ja to censtos mācīt, ja caur to visu cilvēki kļūtu kaut nedaudz empātiskāki, gudrāki, domājošāki, mierīgāki, sevi vairāk apzinātos un citus mācītos vairāk mīlēt – vai dzīve kļūtu sliktāka? Vai mums būtu nedrošāka sajūta naktī uz ielas? Vai cilvēki kļūtu vēl nabadzīgāki? Vai viņi kļūtu neveselāki un vardarbīgāki?
Mana sajūta – maz ticams. Bet, ka kaut nedaudz draudzīgāki un saprātīgāki – tas gan. Un arī funkcionētspējīgāki, stabilāki, nobriedušāki, elastīgāki.
Vai tas ir aktuāli šodien, kad dzīvojam tik lielā nenoteiktībā, ka pat nezinām ne tikai to, kas būs nākamajā gadu desmitā, bet pat nākamajā gadā? Kad svarīgākais būtu spēcīgi un rīkoties spējīgi cilvēki, kas ne tikai stāv pie stūres, bet arī zina, kur doties. Taču tikai tad, kad esi spējīgs ieklausīties un dzirdēt to, kas otrā, tu arī spēj saprast, kur doties. Kurā virzienā un ar kuriem kopā.
Mums šodien ir vajadzīgs šāds spēks. Sadzirdēšanas spēks. Un vadīšanās nevis pēc tā, ko vēlies ārēji, bet, ko gribi redzēt savā iekšējā pasaulē. Par kādu cilvēku, tu vēlies būt. Nāk laiks, kad neko nevarēs sasniegt ar spēku. Un ar varu. Bet tikai ar “manu Garu” – reiz teica un joprojām saka Dievs.
