Raksts tiek papildināts katru nedēļu.
Katru gadu Gavēņa laikā daudzās Eiropas baznīcās norisinās akcija “7 nedēļas bez”.
Šogad – 7 nedēļas bez krišanas panikā.
Mūsu dzīve ir atkarīga no tā, vai mēs elpojam un – cik dziļi. Katru dienu mēs 20 000 reižu ieelpojam un izelpojam, apgādājot mūsu ķermeni ar skābekli. Tas, kā elpojas, ietekmē mūsu sirdspukstus un garastāvokli. Tomēr šodien mēs dzīvojam laikā, kad elpa bieži aizraujas. Elpot mierīgi kļūst arvien grūtāk. Laiks ir satraukumu un neziņas pilns. Lai meklētu to, kas palīdz šādos laikos dzīvot, lai rastu sev miera un prieka avotus, ir vajadzīgs laiks, kurā atvilkt elpu. Pie jūras, mežā, baznīcā, meditācijā vai citur.
Jau no iesākuma mēs esam saistīti ar Dieva elpu. Radīšanas stāstā Dievs iedvesa cilvēkā savu elpu. Bez šīs elpas mēs būtu tikai matērijas gabali. Lai šai elpai izsekotu, lai to sevī ievilktu, ir vajadzīgs laiks. Septiņas nedēļas ir labs laiks. Tāpēc šogad – septiņas gavēņa nedēļas, lai atvilktu elpu. Septiņas nedēļas nevis BEZ elpas, bet AR elpu. Mierīgi elpojot, bez kādas panikas. Septiņas nedēļas bez elpas trūkuma – un tad ar jaunu elpu Augšāmcelšanās rītā, ar jaunu elpu dzīvē, kurā viss var tapt jauns.
Mācītājs Linards Rozentāls
Lielā Gavēņa laiks ir īpašs pārdomu, garīgas izaugsmes un sagatavošanās periods pirms Lieldienām. Šajā laikā katru nedēļu publicēsim impulsu, kas var palīdzēt dziļāk izdzīvot šo laiku..
Lielā Gavēņa pārdomas:
1. nedēļa – AR VISU SIRDI
Tu esi puteklis un pie pīšļiem tu atkal atgriezīsies. Nekas tā nepārkārto dzīvi un sirdi kā šī apzināšanās – ka esam galīgi un mirstīgi. Taču tā nav vienīgā Gavēņa laika vēsts. Vecā Derībā, Joela grāmatā Dievs saka: “Atgriezieties pie manis no visas sirds.” Ar visu savu sirdi. Un tas nozīmē – tu, mirstīgais, tu, kas mirsi, tu ar savu sirdi un dvēseli piederi Dievam. Gavēnis ir nevis izmisīgi centieni kaut kā kompensēt to, ka esam ne pārāk jauki cilvēki, viens otru ēdam nost, nespējam saprasties un sadarboties, bet atgriešanās pie Dieva no visas sirds.
Parasti mēs ar to saprotam, ka mums ir jāatgriežas pie Dieva bez kādām ierunām, tā, pa īstam, plaši, neko neatstājot iepakaļ. Cik bieži sakām – nu, šis nebija no sirds, tas nebija no visas sirds, mani tas neaizkustināja, nepārliecināja, tas bija tā, pa pusei. Taču Dievs šādi mūs nevērtē kā mēs viens otru.
Atgriezties no visas sirds, ar visu savu sirdi nozīmē – Dievs pieņem un uzņem visu mūsu sirdi – gan to sirds pusi, ko uzskatām par labu, gan to, ko uzskatām par sliktu. Arī to paslēpto no citiem, salauzto, sarētoto, aptumšoto, nocietināto, tik daudzu dzīves meteorītu izvagoto pusi. Tā mūs uzņem Dieva sirds, šī mīlestības eksplozija, kuras dēļ mēs esam un viss ir.
Dieva priekšā mums nav jāaiztur elpa, nav jāsāk satraukti elpot – panikā vai nožēlā. Dieva priekšā mūsu elpa nevis aizžņaudzas, nevis aizkrīt, bet mēs beidzot varam ievilkt elpu, sākt mierīgi elpot. Viņa tuvumā mēs sajūtam atļauju nebaidīties, nomierināties, nestresot, nepanikot… Lai arī dzīvojam laikos, kad vienmēr var viss kļūt sliktāk, tieši Dievs un Viņa tuvums ir mūsu miera un spēka avots – Viņa priekšā mēs sākam elpot mierīgāk un ievelkam elpu, lai mūsu izturība vairotos, mūsu pretestība nostiprinātos, mūsu dzīvesspēks pieaugtu.
