Zvaigznes diena. Gudro sapnis.

Gudro sapnis
Kad gudrie Jeruzālemē taujāja pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa, Hēroda sasauktie rakstu mācītāji norādīja uz Betlēmi. Gudrie devās turp, taču Hērods palika savā cietoksnī, pavēlējis gudrajiem pēc tam atgriezties un iesniegt detalizētu atskaiti par to, kas un kā. Tā bija Hēroda pavēle un to neizpildīt būtu noziegums. Taču Hērods atskaiti nesaņēma. Kaut kas nostājās tai ceļā. Dievs iejaucās gudro miegā, sapnī. Un viņa noslēpumainais vēstnesis – eņģelis – lika pie Hēroda neatgriezties un doties atpakaļ pa citu ceļu uz savu zemi.
Otēnas katedrālē Francijas vidienē ir atrodams 12.gadsimta meistara Gislebertus veidots akmens cilnis jeb reljefs, kurā attēloti trīs vīri – aizmiguši cietā, mierīgā miegā, viens otram cieši līdzās, ne visai ērti iekārtojušies. Arī guļot viņi nav novilkuši savus ķēnišķīgos kroņus.
Viņi guļ vienā gultā, apklāti ar vienu – koka gadskārtām līdzīgu – pērlēm un dārgakmeņiem izrotātu segu, kas kā liels pusloks pārklājusies tiem pāri – it kā viņus būtu apklājušas kopīgas dzīves līnijas, viena un tā paša likteņa ritmi. Sega ir biezum bieza un silti sasedz gudros kā drošā patvērumā.
Lai arī viņi ir zem vienas segas, katrs gudrais ir atšķirīgs no pārējiem – katra kronis ir ar citādāku musturu. Augšējam gudrajam ir ūsas, vidējais gludi noskūts, apakšējam liela bārda – varbūt katrs no viņiem pārstāv atšķirīgus dzīves posmus – jaunību, dzīves vidu, viedumu.
Eņģelis viņus uzrunā nevis no debesīm, bet gultapakšas. Viņa skatiens vēstī – lieta ir nopietna. Viņa labā rokā izstiepta. Ar otru roku eņģelis norāda uz zvaigzni, kas kā koša puķe zaigo virs aizmigušo gudro galvām.
Augšpusē guļošā ķēniņa roka ir izstiepta citā virzienā. Vai viņš vēlas doties tur, kur bija paredzēts? Iet, kur ceļš viņus ved un Hēroda svētība? Eņģelis viņam saka – stāt, nē, citādi, uz citu pusi! Ne vairs uz Jeruzālemi, ne vairs pie Hēroda.
Eņģeļa vēsts ir – nevadieties vairs pēc ārējās pasaules ķēniņiem un teologiem, bet ieklausīties sevī. Mācieties sadzirdēt vēsti, kas augšup no jūsu dvēseles dziļumiem kāpj! Ieklausieties sapņa valodā, kurā Dievs ar jums runā.
Lai arī lieta nopietna un steidzama, eņģelis gudros nemodina kā trokšņains modinātājs vai izbadējies kaķis. Viņš negrib, lai kāds no viņiem sabītos. Ar savas labās rokas rādītājpirkstu viņš maigi pieskaras rokai, kuru viens no gudrajiem izbāzis no segas – līdz gudrā acis atveras.
Vai eņģelis grib viņu pamodināt, sakustināt, likt tam griezties otrādi, modināt pārējos, celties, iet tālāk, atpakaļ pa citu ceļu sekojot zvaigznei?
Cik labi, ka viens gudrais tomēr ir izlicis roku – daļu no sevis – laukā no drošā patvēruma, it kā sargādams citus. Viņam noteikti ir auksti, taču tur, kur viņš nav zem segas, tur eņģelis var pieskarties. Tur, kur mēs atklājam sevi, savu ievainojamību, tur, kur neeesam tikai saritinājušies drošībā, tur eņģelis var pieskarties, padomu dot.
Gudrais atver acis un tepat, virs galvas, sajūt zvaigzni, tieši acu priekšā.
Tagad viņš pats kļūst par vēstnesi, eņģeli pārējiem, kad pamodīsies un pārējiem stāstīs par eņģeli un zvaigzni. Un viņi visi noorientēsies no jauna, atradīs citu ceļu, citu virzienu – kā nokļūt mājās savā zemē.
Kā ir ar mani? Vai es esmu eņģeļa pamodināms – dzīves ritējuma vidū? Vai es ieklausos viņa padomā, ļaujos, lai tas mani iztraucē, izvelk no rezignācijas un omulības? Vai arī guļu tālāk aci nepamirkšķinot, daru kā iepriekš, kā esmu izdomājis jau sen, atgriežos pie paredzētās dienas kārtības, atkal viss pa vecam?
Vai Dievs mani ir kādreiz tā pamodinājis, ar rādītājpirkstu maigi pieskaroties?
Kur es atrodu jēgu un mērķi, pēc kura vadīties?
Kā šodien, tieši šodien un tagad es jūtos eņģeļa skarts un uzrunāts? Kurp ved mans ceļš, uz kura es esmu ceļā?
Vai mana dzīve ir īstajā ceļā?
(pārstāstīts pēc kapucīniešu tēva Pius Kirhgesnera meditācijas)

Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes.