Viss ir radies caur Viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez Viņa. (Jņ. 1:3)
Ir kāds priekšstats, no kura atbrīvoties ir ļoti grūti. Mūsos visos ir dziļi ieēdies primitīvais un vairs nekam nederīgais priekšstats, ka Dievs ir objekts. Visvarens monarhs, kurš no tālienes mūs vēro, vērtē un reiz tiesās. Kritizējošs vērotājs. Šis priekšstats ir mūsos ieēdies no paša sākuma un, protams, izpaužas mūsu attieksmē un rīcībā. Tieši Kristus piedzimšana un Dieva cilvēktapšana katrai paaudzei un katram indivīdam no jauna mēģina parādīt pavisam citādu patiesību.
Dievs ir nevis vērotājs, bet līdzdalībnieks. Viņš ir nevis objekts, bet tas, kas ir visa redzamā un neredzamā vidū. Viņš ne tik daudz ir Jēzus ķermenis, kauli un miesa kā pati Kristus dzīve. Dievs ir dzīve, attiecības, plūsma, dzīves pilnība un dzīvības spēks. Katrs dzīves impulss, radošs mirklis, mīloša doma, katra cilvēcība ir Kristus – nevis personvārds, nevis lietvārds, bet darbība, attieksme, attiecības – tāpat kā mīlestība, piedošana, žēlastība, līdzcietība, prieks, bēdas, skumjas. Tā ir pieredze, kuru piedzīvot var, tikai to pieredzot. Tā ir pieredze, kura iespējama tikai attiecībās. Mūsu laikmetā attiecības saista daudzus. Šai tēmai vienmēr var atrast klausītājus. Tikko ir kāds sprediķis, lekcija, seminārs par attiecībām, interesentu netrūkst. Taču tas ir tāpēc, ka tieši tāds ir mūsu laika priekšstats par Dievu. Dievs ir attiecībās. Kristus atklāj mums jaunu veidu, kā dzīvot, mīlēt un būt attiecībās.
Ziemsvētki mums māca, ka Dieva būtība ir būt ar cilvēkiem, cilvēkos, cilvēku vidū. Viņš nav vērotājs vai uniformā tērpts un no mūsu priekiem un bēdām distancēts ierēdnis šī vārda sliktākajā nozīmē. Dievs vispār nav “tur” un mēs “te”. Mēs esam pie viena galda, vienos svētkos, vienā dejā.
Pagāniskais priekšstats par to, ka Dievs mūs vēro, tiesā, vērtē, ir pieklājīgā atstatumā no mums, arī mūs padara par pagāniem, kuri paši kļūst par Dieva vērotājiem, tiesātājiem, vērtētājiem. Arī mēs (parasti) stāvam drošā atstatumā un vaicājam – kur Viņš ir? Kāpēc Viņš tā? Kur Viņš bija? – un tā tālāk. Mēs vērojam Dievu un nemaz neiedomājamies, ka mūsu pozīcija ir nepareiza. Mums Viņš ir jāielaiž iekšā! Tāpat kā Jēzus piedzimst pasaulē, arī mums ir jāpiedzimst Dievā! Jo Dievs nevēlas būt viens.
Viņš nevēlas ēst savu mielastu viens un svinēt savus svētkus viens. Vai tad jūs to gribētu? Vai tad jūs vēlētos un varētu priecāties, svinēt, justies laimīgs, ja jums visdārgākā cilvēka nebūtu līdzās? Trīsvienīgais Dievs nevēlas dzīvi svinēt viens pats. Pie Viņa galda pietrūkst vissvarīgākā. Viņš sūta savu Dēlu pakaļ mums. Atpestīta dzīve ir dzīve kopā. Šādai dzīvei Dievs veido šo pasauli un arī katru no mums. Pestīšanai! Tas ir Dieva lolots mērķis visai esībai kopš iesākuma!
Ziemsvētkos mēs to sajūtam atkal no jauna. Mūsos mostas ilgas pēc dzīves, kāda tā grib būt. Lai šīs ilgas atrod savu ceļu, kā tām piepildīties jūsu dzīvē! To gribam jums novēlēt mēs – Rīgas Lutera draudzes mācītāji!
Sirsnībā
mācītājs Linards Rozentāls
