Viss ir labi.
Ziemsvētku vēstule no mācītājiem Linarda Rozentāla un Justa Junkuļa
Kad pirmdienas rītā pēc ceturtās Adventes svētdienas rakstīju šīs pārdomās, tās dienas vārds bija no Jāņa evaņģēlija pirmās nodaļas – “Viņš nāca pie savējiem”.
Cik gan bieži esam to lasījuši ekskluzīvā veidā – it kā būtu kādi savējie, pie kuriem Dievs nāktu, kādi savējie, pret kuriem Viņš būtu īpaši labvēlīgs, kādi Viņam mīļāki par citiem, kuri būtu pelnījuši Pestīšanu! Nē, tā nav. Viņš nāk pie visiem cilvēkiem kā pie savējiem. Pie katra kā savējais. Kā draudzīgais, piemīlīgais, vislabāko vēlošs – kā vislabākais draugs vai draudzene, kā vismīļākā draudzene un vismīļākais draugs. Atrazdams labo it visā, kas ir, radot skaistumu neglītajā, atrodot skaisto it visā, kas ir. Katrs cilvēks Dievam savējais. Katrs cilvēks man savējais. Tā ir atgriešanās no grēkiem, tā ir “metanoija”, Dieva valstība mūsu vidū, cilvēces vidū.
Tāda ir arī Ziemsvētku lielā Vēsts. Viss ir labi. Jo Viss, kas vairāk nekā viss, ir labi. Dievs ir cilvēkā iemiesojies, katrā cilvēkā. Mēs esam ar cilvēcisku un dievišķu dabu. Nekas mūs nevar šķirt no šī dievišķā vijuma, kas caurstrāvo mūsu eksistenci, no Kristus. Nekas un neviens neiet pazušanā. Mums vairs nav jābaidās no lielās nāves dzīves beigās, jo tās nav beigas. Un arī nav jābaidās no mazajām “nāvēm” dzīves laikā, jo ir kaut kas daudz lielāks nekā tas, ko šķietami zaudējam. Lai kāda būtu mūsu katra dzīve un ko mēs paši vai citi ar to būtu izdarījuši, lai cik viegla vai grūta, sāpīga vai nepanesama, maiga vai dzelkšņaina tā nebūtu – mēs esam mīlēti tik un tā. Mums nav jāatstāj iespaids uz Dievu, lai mūs mīlētu. Mēs esam atpestīti un nekad neesam bijuši neatpestīti. Lai Dievs mūs mīlētu, mums nevajag izlikties lielākiem un labākiem un arī ne mazākiem un zemākiem. Mums vispār nevajag iespringt uz to, lai mūs mīlētu. Dievam nevajag šo mūsu trauksmi. Kristīgās ticības centrālā vēsts ir – par mūsu Pestīšanu un mūžīgo dzīvību Dievs ir parūpējies, par to mums nav ne mazākā mērā vairs jāsatraucās. Viss ir labi.
Tas gan nenozīmē, ka pazudīs mūsu ciešanu, baiļu, neveiksmju, slimību pieredzes. Tāpat kā mūsu draugi un draudzenes nevar mūsu dzīvēs uzvarēt visu grūto un baiso, arī Dievs nevar. Lai kā Viņš mūs mīlētu. Tomēr, ja mūsu draudzenes un draugi ir mūsu pusē, mūs nepamet, uzklausa, atbalsta, palīdz, iedrošina, palīdz mums nest mūsu nastas, ir kopā priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā, esot veseliem un slimiem, tad Dievs vēl vairāk. Viņš nes mūsu nastas nevis mūsu vietā, bet kopā ar mums. Dievs iet visā iekšā kopā ar mums, iet un ir mūsu pusē, mūsu sirdī, mūsu iekšpusē. Un tad arī ziemas pašā vidū mostas sajūta, ka tevī mīt neuzvarama un nepārejoša vasara. Viss tomēr ir labi.
Ar šo sajūtu un ticību gaidam Ziemssvētkus.
Ar sajūtu, ka viss ir labi. _
Un tas nozīmē, ka mums nekas nav JĀdara. Jo JĀdara ir, kad ir slikti. Kad nav labi, ir kaut kas JĀmaina, JĀsalabo, JĀnoskaidro. Kad nav labi, tad ir JĀsaņemas, JĀiet un JĀiesaistās, JĀpieprasa vai JĀnoskaidro. Kad nav labi, ir kaut kas JĀdara.
Šie visi JĀ nosaka mūsu dzīves, padara tās tik nospriegotas, atkarīgas no tā, ko varam vai nevaram. Šīs visas ārējās un iekšējās prasības. Kas visu laiku mums saka – vaig, vaig, vaig, vaig.
Taču Kristus nekad nav pat teicis, ka mums būtu JĀtic! Kristus mums nesaka – VAIG! Jo ticība nav kaut kas, ko vajag, kas ir jādara, uz ko jāiespringst, bet tā ir uzticēšanās. Bet spēt uzticēties ir kā dāvana un žēlastība, neviens nevar nevienam piespiest uzticēties. Tas nāk no brīvības, no mīlestības, no sajūtas, ka viss ir labi.
Tas vienkārši vienu dienu tā notiek. Tu uzticies. Tu atveries. Tevī ienāk miers. Un tu sāc zināt – viss ir labi. Viss būs labi. Viss, kas lielāks nekā viss, būs labi. Es esmu Dieva bērns un Dieva rokās. Visi mēs esam. Un neviens nav, kas nav.
Priecīgus jums Kristus dzimšanas svētkus un uzticēšanas Dievam pilnu jauno gadu!
Iedvesma.
Ziemsvētku vēstule no draudzes valdes priekšnieces Ineses Stankevičas
Iedvesma. Šis vārds “vajā” mani visu dienu -cauri sniegputenim, cauri darbu gūzmai, sarunām ar kolēģiem un atkal cauri sasnigušajai un apsnigušajai Rīgai.
Iedvesma. Vai tas var būt tavs un mans vārds nākošā gadā cerot lietas, darot lietas un īstenojot lietas? Jo tikai ar iedvesmu, šķiet, tagad, kovidnoguruši, mēs atkal varēsim celties un paveikt lietas, kas mūs pašus un līdzcilvēkus iedvesmo.
Es pateicos ikvienam, kurš ir iedvesmojis mani kādam labam darbam, labai domai vai vienkārši nācis līdzās šajā gadā un novēlu mums visiem radošu, spēcīgu gara vadības un iedvesmas pilnu Jauno gadu! Lai tiecamies pēc radošā un iekļaujošā sev apkārt!
Mierpilnus un sirsnīgus Ziemassvētkus!
