Mācītāja uzruna
ES ESMU dzīvības maize (Jņ. 6:35)
Septembris mums visiem saistās ar skolu. Vai gribam iet uz skolu? Ne vienmēr. Varbūt jājautā citādi – vai gribam mācīties, uzzināt, apgūt, saprast ko jaunu? Vanesas Difenbau grāmatā “Ziedu valoda” mazo Viktoriju viņas audžumāte izņēma no skolas, jo Viktorija tur neko nespēja iemācīties, lai gan mācīties viņai patika vairāk nekā citiem bērniem. Jā, ir skolas, kurās mums ir jāiet, gribam to vai negribam, patīk vai ne, un tomēr, tomēr… iekš-, pāri un aiz visām obligātajām skolām mūsu lielais aicinājums ir meklēt dzīvē tās skolas – cilvēkus, grāmatas, pieredzi, kas ļauj mums tapt patiesi gudrākiem.
Visus Jēzus ES ESMU vārdus – Es esmu maize, ūdens, durvis, gaisma, ceļš, augšāmcelšanās, dzīvība – apvieno tas, ka tie ir saistīti ar dinamiku, ar procesu. Neviens no tiem nav statisks. Maize rodas, savienojoties miltiem, ūdenim un ugunij, maizei cepoties. Ūdens plūst, pa durvīm iet un nāk, gaisma ir enerģijas daļiņas, dzīvība ir nemitīgs process, par augšāmcelšanos nemaz nerunājot. Dzīve ir mācīšanās ceļš, un arī mūsu apziņa, domāšana, uztvere, ticība un priekšstati atrodas kustībā un attīstībā, tiesa, ne vienmēr augšupejošā līknē – bieži vien šī kustība ir neloģiska, mīklaina kā mistērija. Sliktākais, kas ar cilvēku var notikt, ir tādas sajūtas rašanās, ka viss ir sasniegts, viss ir saprasts, viss ir aptverts, viss ir bijis un nekā jauna vairs nebūs. Nebūtu labi, ja tā sāktu domāt cilvēki baznīcā, jo baznīcas būtība ir iet, mācīt, sludināt evaņģēliju visai radībai, un iet nozīmē arī pašiem mācīties, dzirdēt un īstenot evaņģēliju, neapstāties pie satvertā, bet vienmēr atcerēties, ka mums ir uzticēts nevis kāds paragrāfs, bet ceļš.
Mēs esam būtnes, kas ir nemitīgā attīstībā. Ar šo atziņu cieši saistīts ir Jēzus pasludinājums par Dieva valstību. Saprast un tuvoties tam, ko Jēzus ar šiem vārdiem saprata, ir ļoti būtiski. Jēzus sludinātā Dieva valstības atnākšana nav iespējama bez izmaiņām cilvēka apziņā. Tikai cilvēki, kuriem ir Kristus prāts, var šo pasauli sākt veidot par vietu, kas ir Dieva valstība. Tikai caur cilvēkiem, kuriem ir Kristus prāts, Dieva valstība var no idejas un abstrakcijas par to, kādai vajadzētu būt pasaulei, kurā valda Dievs, sākt par šādu pasauli veidoties.
Dieva valstība ir mācīšanās ceļš. Tas ir kāda milzīga, beigu beigās visus ietveroša un visu aptveroša procesa apzīmējums. Ieraugs ir mīklā iejaukts, un process ir sācies. Tas noslēgsies, un šī esība būs gatava kaut kam jaunam kā labi izcepusies maize. Tas, kas tur rūgst vai ir tikko sācis cepties, vēl nemaz nav īsti ēdams. Tāpēc neizdarīsim pārsteidzīgus secinājumus par vienu šī procesa posmu – savā dzīvē vai pasaulē, kur šajā brīdī esam. Tiesāšanas un vērtēšanas vietā uzticēsimies ieraugam, namatēvam, Svētā Gara ugunij, Dieva mīlestības siltumam, rokām, kas mūs veido par dzīvības maizi. Mēs mācāmies būt maize. Sev, citiem, šai pasaulei.
Galvenais – vienmēr uzturēt saiti ar to sēklu jeb ieraugu, ko mūsos ielicis Dievs. Mums ir jādodas virzienā uz iekšu. Nav neviena cita ceļa kā tikai uz iekšu, ja vēlamies, lai Dieva valstība kļūtu redzama uz āru. Nevaram dzīvot labu dzīvi, darīt labus darbus, neizturēties vardarbīgi pret sevi un citiem, nesist krustā, kalpot, dusmās neapgrēkoties, cienīt un mīlēt, nerunāt melus par citiem, nezagt un neuzmesties citiem par dievu, ja nesākam ceļu uz iekšieni, ja nesākam meklēt to mazo ierauga drusciņu, to sīko Kristus prāta sēkliņu, kas ir iesēta un iedvesta katrā cilvēkā.
Kad visas ārējās skolas pabeigtas, atestāti un diplomi iegūti, mēs turpinām iet savā iekšējā skolā pie mūsu iekšējā skolotāja – Jēzus.
Linards Rozentāls, mācītājs
