Kad kādu laiku esam dzīvojuši pasaulē, mēs piepeši atklājam, ka ir balķi, kuri īsti neiederas tajā celtnē, kas mēs esam un par ko gribam būt. Un mēs saprotam: ja tos neapraksim, ja no tiem netiksim vaļā, tad neizveidosimies par tiem cilvēkiem, kādi vēlamies būt. Nav citu iespēju: tas baļķis ir jāņem un jānes prom, jāaprok tā, lai nekad, nekad to vairs neredzētu – “labi, ka man vairs nav jānodarbojas ar baļķi, beidzot es varu pievērsties īstām lietām, tam, kas es esmu. Ko es tur vilku? Baļķi? Nē, es nekādu baļķi nezinu!”
Bet dzīvē pienāk brīdis, kad tava ēna sevi piesaka, kļūst arvien šaurāka. Tas, ko tu esi no sevis atņēmis, atteicies, apracis, izrādās, ir daļa no tevis, bez tās tu nemaz nevari tālāk augt. Tava ēna ierodas tev pakaļ, un tad tu ieraugi, cik liels ir tas baļķis, cik smags, kā tevi spiež. Kad mēs ieraugām baļķi savā acī, kad atkal to pamanām, ņemam savās rokās, apzināmies, sākam saprast un mīlēt, nododam Dievam, nododam sev, tad piepeši uzzinām, ka esam kas vairāk un arī ļaunajam, tumšajam, nepatīkamajam ir sava vieta mūsu dzīvē. Tad tas kļūst par kaut ko tādu, caur ko sāk starot svētība. Apzināties savu ēnu, iepazīties ar to, iemīlēt un saprast, ko ar to visu iesākt – par to draudzes nometnē.
Linards Rozentāls, mācītājs
