Nedēļas nogalē mēs nosvinējām Lutera baznīcas Torņakalnā 133. dzimšanas dienu – ar draudzes brīvprātīgo kalpotāju balli sestdienā un skaistu dievkalpojumu svētdienā, un jaunās draudzes himnas “Sajūti Torņakalnu” pirmatskaņojumu.
Bet tolaik, 1891.gada 24.februāra, otrdienas rīts smaržoja pēc jauniem ķieģeļiem un javas, viss bija jauns, tīrs, un visi stāvēja pie durvīm un gaidīja, kad sāksies baznīcas iesvētīšanas dievkalpojums. Gaidīja, sala, mīņājās sniegā, gribēja ātrāk iekšā, visu redzēt, pirmo reizi kārtīgi apskatīt. Un bija jau arī ko redzēt!
Tāda baznīca, tādas velves, tāds augstums! Uz visu pārējo Rīgas māju fona milzīga augstceltne, jo tikai pēc veseliem pieciem gadiem Rīgā uzbūvēja pirmo sešstāvīgo namu – līdz tam tik augstus namus vēl nebūvēja.
Visi mīņājās, gaidīja un tad ieradās ģenerālsuperintendants (tagad viņu sauktu par bīskapu), atvērās baznīcas durvis, visi noņemtām cepurēm bijīgi sanāca iekšā, sasēdās. Un sākās iesvētīšanas dievkalpojums – ar dziesmu “Teici to Kungu”, kuras vārdu un melodijas autors ir Joahims Neanders.
Droši vien katrs ir dzirdējis vārdu “neandertālieši” – tā ir sen izmirusi cilvēku suga. Cita starpā, pētot viņu ķermeņa uzbūvi, zinātnieki nonāca pie secinājumiem, ka šī cilvēku suga ir bijusi visai agresīva un vardarbīga, vadījusies pēc principa – uzvar stiprākais. Tomēr kaut kā notika tā, ka viņi – agresīvie un vardarbīgie – izmira, bet maigākie, draudzīgākie, labvēlīgākie viens pret otru – izdzīvoja. Izdzīvo maigākie un draudzīgākie, Kristum līdzīgākie.
Joahims Neanders kalpoja netālu no Diseldorfas, un viņam ļoti patika staigāt pa āru, staigāt pa tuvējo ieleju pie Diseles upes tik bieži, ka cilvēki iesauca šo ieleju par Neandera ieleju, vāciski Neandertahl, un tā tas arī palika, kad Neanders jau vairs pa šo ieleju nestaigāja un bija devies kalpot Brēmenes svētā Martina baznīcā, kur savas īsās dzīves nogalē uzrakstīja dziesmu “Teici to Kungu” – “Teici to Kungu, to godības Ķēniņu svētu, Dvēsele mīļā, kaut teikt Viņu cienīgi spētu!”. Un pēc nedaudz mazāk kā 200 gadiem viņa vārdā nosauktajā ielejā pie Diseldorfas atrada noslēpumainu cilvēku kaulus. Tie piederēja līdz šim nezināmai cilvēku sugai. Un pēc ielejas nosaukuma šo sugu nosauca par neandertāliešiem. Tāds stāsts.
Par to, kas paliks un kas izmirs, liek domāt arī 24.februāris. Laika vēsturiskā līnijā 1891.gadu un 2022.gadu šķir vairākas paaudzes. Tomēr laiks ir Dieva rokās. Un, vai nav tā, ka laiki mainās, savijās, savērpjās – un liek mums redzēt dziļāk nekā tikai to, ko vēstī kalendārs? Kur atdzimst naids, ļaunums, necilvēcība, kur sabiezē tumsa, tur, tai pretī, Dievs ceļ baznīcu – dzīves un cerības avotu, Gara spēka templi, mīlestības vēsti.
Mūs uz priekšu ved sapnis par pasauli, kāda tā varētu būt, ja tajā valdītu mīlestība. Mūs uz priekšu ved Dieva sapnis par pasauli, kurā mīlestība apklātu visu un katrā cilvēka mirdzētu Kristus Gara gaisma. Un tāda pasaule būs. Dzīvi var sajaukt, dzīvē daudz ko var nojaukt, taču mūsu sapnis nāk no debesīm un nekam uz zemes nav par to varas.
Svētku dievkalpojumu mēs noslēdzām ar jauno draudzes himnu “Sajūti Torņakalnu”, kuras tekstu kopīgi radījām pagājušā gada Torņakalna svētkos, bet mūziku – Kaspars Zemītis un Linda Naudiņa. Un tā aicina mūs celties un celt šodien un sekot Dieva sapnim! –
“Klau, vai nāksi celties un celt
Atstāt pagātnē kaunu,
Dzīvo ūdeni pārpārēm smelt
Sajūti Torņakalnu!
Neviens kāpēc šeit nav mazs
Tavas smailes augstumos ceļ mani
Spēka Avots Tevī atklājās
Aizlūzt balss, skan krūtīs prieka zvani.”
Sajūti Torņakalnu!
