Kāds mans kolēģis stāstīja, ka kādreiz, ja kāds ir zvanījis, bet viņš nav varējis atbildēt, tad tūdaļ kā ir varējis, tā uzreiz atzvanījis. Drīz vien tāpat viņš ir sācis darīt ir īsziņām. Tikko kāds atsūtījis īsziņu, tā tūdaļ viņš atbildējis. Un nu viņš tā dara arī ar e-pastiem. Tikko atnāk e-pasts, kaut vēlā vakarā, tā liekas – tūdaļ taču ir jāatbild! Tas taču nevar gaidīt līdz rītam, vai ne? Kur nu vēl līdz pirmdienai vai atvaļinājuma beigām.
Mēs taču visi gaidām, ka tūdaļ saņemsim atbildi. Visi gaida tikai vienu mirklīti, pēc kura visam ir jānotiek tagad un tūlīt. Un cik bieži šis viens mirklītis pārtrauc mūsu domas, gaitas, ritmu, mūsu nodomus, brīvdienas, atvaļinājumus, atpūtas brīžus? Jo vienmēr taču IR viens mirklītis, lai atbildētu, atsauktos, aizietu, iesaistītos. Bet beigās visa dzīve kļūst par vienu vienīgu vienu mirklīti.
Par mūsu laikmeta simbolu ir kļuvusi nepacietība. Mēs nemierīgi dīdāmies, jo mums visu laiku šķiet, ka tūdaļ ir jāpārbauda e-pasts vai jāuzraksta kāds komentārs Feisbukā. Mēs dzīvojam zem spiediena lēmumu pieņemt nekavējoties un tūdaļ. Vai tūdaļ ielēkt kādā notikumu vilcienā. Vai tūdaļ kaut ko nokomentēt. Cik gan daudz kas varētu būt citādāk, ja ikviens cilvēks, pirms viņš kaut ko darītu, rakstītu, teiktu, skrietu, vispirms apsēstos un ievilktu elpu vai izmestu kādu loku pa āru! Un tikai tad ķertos pie lietas. Taču šādam mirklim gan mums nepietiek laika.
Bet kā būtu dzīvot bez “tūdaļ” un “vienu mirklīti“? Varbūt šajās septiņās Gavēņa laika nedēļās līdz Lieldienām varam pamēģināt šādu praksi? Piemēram, apņemties izskatīt e-pastus un atbildēt uz tiem tikai reizi dienā. Vai septiņas nedēļas labi izgulēties naktīs – vismaz 8 stundas. Vai vismaz dažas dienas nedēļā doties garās, vismaz 10 – 15 000 soļu pastaigās. Reizi nedēļā ņemt vienu dienu pilnīgi brīvu no darba. Atrast laiku pāris reizes nedēļā nesteidzīgām sarunām ar draugiem. “Nesēdēt” telefonā ilgāk, kā tas patiešām ir nepieciešams. Nesteigties ar svarīgu lēmumu pieņemšanu. Mācīties nogaidīt. Un tā tālāk un tā joprojām.
Un nestrēbt karstu. Nepaķert te vienu, te otru lietu, bet apsēsties, pārdomāt un apzināties. Vienu vai divas, un tad sākt un nepadoties. Jo Gavēņa laika apņemšanas ir svarīgas. Un ticība, ka, lai ko Tu izvēlētos, tas tev un tavai dzīvei nāks par labu. Dievs tevi veidos.
Protams, lai atļautos sev iekārtot šādu laiku, nepieciešama zināma drosme. Jo brīžos, kad mūsu prātus un sirdis neaizņem nenokārtotais, nepadarītais, neizlemtais un nesasniegtais, mūsos no dzīlēm uznirst viss, no kā esam veiksmīgi ar savu aktivitāti izvairījušies un ko esam nolieguši. Visas mūsu patiesās problēmas, grūtības, jūtas un jautājumi. Šāds laiks var atnest arī lielas sāpes un ciešanas. Taču bez tām cilvēks nekad nevar kļūt citādāks, nevar kļūt jauns, un, beigu beigās, nevar arī Augšāmcelties.
Un, ja tā, tad dosimies tam pretī. Pretī tam, kas mūsos vēl tikai top!
Mācītājs Linards Rozentāls.
