Rīgas Lutera draudzei – 133

Kad viss bija citādāk

Februāris – aukstās ziemas otrās puses mēnesis – mūsu draudzei vienmēr ir bijis īpašs, jo tā beigās svinam savas draudzes un baznīcas dzimšanas dienu. Mūsu baznīcu iesvētīja 1891. gada 24. februārī, bet tagad mēs zinām, ka šim datumam – visticamākais, mūsu katra dzīves garumā – vienmēr būs arī kāda cita nozīme. Viens un tas pats datums – draudzes un baznīcas sākumam, sabiedrību vienojošai, sabiedrību dziedinošai, attīstošai, mīlestību izplatošai, cilvēka cieņu vairojošai vietai, telpai, iespējai. Viens un tas pats datums – neaprakstāmas nemīlestības sākumam, iznīcībai, necilvēciskumam, totālam nekristīgumam, ko agresorvalsts Krievija izvērš Ukrainā.

Arī šogad mēs svinam savu dzimšanas dienu kara ēnā un bažās par nākotni. Dievs klāj mums galdu mūsu ienaidnieku priekšā, jo labais ir stiprāks kā ļaunais, mīlestība ir stiprāka kā naids, gaisma ir stiprāka kā tumsa, patiesība stiprāka kā meli. Un mēs svinam divtik daudz šos svētkus.

Draudzes dzimšanas dienu mums ir jāsvin šajos laikos divtik arī tāpēc, ka pati kristietības un draudzes būtība ir apzināties nemīlestību, apzināties mīlestības trūkumu, apzināties, kur mums ir darīts pāri un kā mēs esam darījuši pāri, un palīdzēt mums visiem sekot Jēzum, iet Jēzus soļus, un tikt dziedinātiem no tā, ka esam atkarīgi no nemīlestības. Draudze ir vieta, kurā cilvēki mācās nedarīt viens otram pāri, mācās svētīt, piedot, empātiski just līdzi, pieņemt, iekļaut, ieklausīties, nebūt riebīgiem, egoistiskiem, savtīgiem, tikai par savu labumu domājošiem. Būt pestītam nozīmē būt tā pārvērstam, ka dzīvē pirmo vijoli sāk spēlēt mīlestība – iepretī sev, citiem, Dievam.

Kad uzcēla Lutera baznīcu, nevienam pat prātā nenāca, kādiem baigiem vēstures laikiem draudzei būs jācīnās cauri. Bet zīmīgi – šie laiki ir nākuši un gājuši, bet šī vieta – baznīcā Torņakalnā un visa ap to apkārt esošā baznīcas žoga ieskautā teritorija – kā tāda Torņakalna svētvieta un oāze – tā ir palikusi nemainīga. Jā, vecās ērģelnieka koka mājas vietā uz stūra tagad slejas draudzes centrs. Šķūnīši pārvietojušies, bet kopumā – šī vieta, gandrīz tā kā visa Torņakalna centrs stāv, šeit jau tiešām 133 gadus.

Agrāk nekā tāda nebija. No vecām kartēm var spriest – Māras dīķa šajā pusē dārzu ieskauts slējās Jeruzālemes krogs, vēlākā Robinsona villa, arī Altonas un Šrēdera muižas, bet aiz tām – tur, kur tagad dzelceļa sliedes, uz mūsu pusi sākās kartupeļu dārzi ar nelieliem šķūnīšiem tajos, bet tur, kur vēlāk uzcēla Lutera baznīcu pie Torņakalna kapiem – pavisam pamesta, tukša, gadu desmitiem nevienam nevajadzīga vieta – ar priedēm apaugusi kāpa. Apkārt jau cēlās mājiņas, iekārtojās dzīves, izbūvējās dzelzceļi, arī kapos bija jūtama zināma rosība, taču te – kur tagad baznīca – viss tukšs un kluss. Šī vieta – kā tāda desmittūkstošgadus dusoša princese – gaidīja uz savu īsto stundu, uz savu jēgu, uz savu pārlaicīgo uzdevumu.

Un tad šī vieta pārvērtās baznīcā.

Pat vistukšākās, vispamestākās vietas var.

Arī tas, kas manī, arī tas, kas cilvēcē – pamests, tukšs un izpostīts – vienmēr var pārvērsties mīlestībā, svētībā, cerībā.

Tieši to mēs arī svinam baznīcas dzimšanas dienā!

To, ka viss var būt citādāk nekā tagad ir.

Svētku dievkalpojums 25. februārī 11.00 būs īpaši draudzīgs ģimenēm un bērniem, bet pēc dievkalpojuma zupa pēc ukraiņu receptes un iespēja ziedot ģimeņu atbalstam Ukrainā, kurām ir bērni ar īpašām vajadzībām. Ziedojumu kastīte Ukrainas atbalstam būs pieejama draudzes kancelejā visu februāra mēnesi! Dzimšanas dienā dāvanas nevis gaidīsim, bet dosim!

Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes.