Pārdomas pēdējā šī baznīcas gada sestdienas vakara dievkalpojumā.
2020. gada 7. novembris.
Šis klusais vakars ir pēdējais sestdienas vakars, kad šajā baznīcas gadā tiekamies. Ar nākamo nedēļu dievkalpojumi notiks attālināti, Torņakalna virtuālajā telpā – mazākais, līdz pat II Adventam, ja ārkārtējo situāciju nepagarinās. Ar šo nedēļas nogali mēs vismaz uz mēnesi atvadāmies no dievkalpojumiem klātienē. It kā tie dotos projām, kādā ceļojumā vai citāda veida prombūtnē. Mēs uz laiku atvadāmies. Lai kā mēs būsim kopā virtuāli, tas nebūs šādi. Nebūs šī telpa, šīs sajūtas, šī mūzika un pat ne šis klusums. Arī pavasarī tā bija, bet toreiz tas kaut kā bija savādāk. Daudz neapzinātāk. Tagad mēs zinām, no kā atvadāmies. Mēs zinām, kā tas ir – dzīvot bez. Tagad daudz mazāk rodas tas tukšums, kurā pakavēties. Ir jau ierasts. Neko jaunu izdomāt vairs nevajag. Mums ir zoom, mums ir svētbrīžu ieraksti, mums pat nav jālauza galva, kā cilvēki, kuri gribēs, varēs saņemt Vakarēdienu. Svētdienās pēc zoom dievkalpojuma baznīcā stāvēs mācītājs un visi, kas vēlēsies, individuāli varēs saņemt. Tas viss mums ir. Roka jau piešauta. Taču varbūt tieši šī iemesla dēļ var nepamanīt to, ko pie mums un ar mums un mūsos dara nevis tas, kas notiek, bet tas, kas nenotiek.
Mums pārsvarā šķiet, ka galvenais dzīvē ir tas, kas tajā notiek redzami. Tas atstāj uz mums iespaidu, tajā mēs piedalāmies, to mēs redzam, dzirdam, varam aptaustīt. Tāpēc mēs kļūstam ļoti skumji, nelaimīgi, sadusmoti vai pat agresīvi, ja kaut kas no tā, kas līdz šim noticis redzami, vairs nevar notikt. Mūs ļoti aizskar atcelta teātra izrāde. Mēs purpinam pie sevis, ja vairs nevaram sēdēt kafejnīcā un kopā ar citiem ēst vakariņas vai pusdienas. Mūs neapmierina, ja nevaram to vai nevaram šo. Jo mūsu pārliecība ir, ka tas, ko varam saņemt taustami, redzami, dzirdami ir pats, pats galvenais. Mēs meklējam iespējas, kā tas, kas nevar notikt, tomēr kaut kā var notikt. Varbūt ir kādi aplinkus veidi. Varbūt tomēr var šos noteikumus apiet. Varbūt tomēr tas, kas vairs nav, tomēr kaut kā, kaut nedaudz tomēr var būt. Jo mēs gribam kaut mazliet atpakaļ to redzamo un taustāmo, kas bija. Mēs ļoti pieķeramies pie pieredzamā, taustāmā, pie telpiskā. Kā saka katoļu teologs Viligis Jēgers: “Lielākā mūsu problēma ir nevis tas, ka kaut kas mirst, bet mūsu pieķeršanās tikai vienai noteiktai dzīves formai, tai formai, kas mums ir tagad.” Un pieķērušies tam, kas mums tuvs un mīļš, mēs maz pamanam, ka tad, kad redzamais un taustāmais kļūst neredzamāks un vairs tik viegli nesataustāms, kad līdz šim notiekošais kļūst arvien nenotiekošāks, ir nevis jācenšās atdzīvināt to, kas šobrīd zudis, bet jāierauga, ka tad, kad redzamais kļūst neredzams, redzams kļūst neredzamais. Kad redzamais kļūst neredzams, redzams kļūst neredzamais.
Par šo es aizdomājos vakar vienās bērēs. Bērēs vispār par daudz ko aizdomājies. Un man jāatzīst, ka tās manā dzīvē ir bijušas daudzu lielu domu un atziņu, un pieredžu avoti. Varbūt, ja mēs atsauktos visām bērēm, uz kurām mūs aicina, un vispār vairāk pievērstos tam, no kā mēs atvadāmies uz visiem laikiem vai arī ne uz tik ļoti visiem, mēs apjaustu, ka bēres var būt liels mūsu dzīves skolotājs.
Tāpēc man radās doma, atvadoties uz mēnesi vai pat vairāk no mūsu sestdienas dievkalpojumiem un arī tāpēc, ka mēs arī Mūžības svētdienā nevarēsim satikties, šovakar padomāt par Augšāmcelšanos. Un tieši atvadoties no sestdienas dievkalpojumiem. Jo, redziet, svētdienas dievkalpojumus mēs atdzīvināsim virtuāli. Tajos cilvēki varēs piedalīties, sēžot pie saviem ekrāniem. Taču sestdienas vakarus nē. Tos mēs nekur necentīsimies atdzīvināt. Tiem nav citu iespēju – kā vienīgi Augšāmcelties.
Jo tieši Augšāmcelšanās jēdziens mums palīdz tikt nost un tikt pāri tam, ka esam tik ļoti pieķērušies redzamajam. Šī pārlieku lielā pieķeršanās tam, kas ir, tam, kas ir ieplānots, tam, kas ir paredzēts, tam, kas “vienmēr” bijis, pie kā esam pieraduši, mums ļoti traucē uzticēties pārmaiņām, kurās mūs ved Dievs. Ja mēs līdz sirds dziļumiem apzinātos, ka viss patiešām atrodas Dieva rokās, mūsu dzīve kļūtu nesalīdzināmi vieglāka, mazāk stresaināka un bez daudzām jezgām, kurās velkam paši sevi un citus.
Kas tad ir Dieva rokas? Ko nozīmē šie – nereti lietotie vārdi – viss ir Dieva rokās? Tās ir rokas, kuras mūs vienmēr rada. Tās ir kā podnieka rokas, kas veido no māla brīnumainu trauku. Mēs esam guldīti tajā, kas mūs bezgalīgi un mūžīgi veido.
Viss ir Dieva rokās. Bet Augšāmcelšanās iezīmē kādu ļoti svarīgu, izšķirošu robežškirtni šajā mūžīgi turpinošajā radīšanas ceļā, šajā katrā acumirklī notiekošajā Dieva darbā, šajā radīšanas evolūcijā, kurā Dievs nevis lietas rada, bet dara tā, lai lietas rada lietas, cilvēki veido cilvēkus, notikumi izraisa notikumus, citiem vārdiem, Dievs sniedz visam, kas ir, savu radošumu, iesaistīdams visu lielajā radīšanas procesā. Kā atzīmē Teijārs de Šardēns, Dievs iedod visām lietām iedod spēju būt par kaut ko vairāk nekā tikai tās pašas par sevi ir. Šajā radīšanas procesā ne viss gan ir ļoti labs. Jo cilvēki ir kā cilvēki, lietas ir kā lietas, notikumi kā notikumi. Šajā procesā notiek viss kaut kas. Diev saka: “Es darinu gaismu un es arī darinu tumsu.” Dievs pats nerada tumsu, bet Viņa radošums, izmantots pretēji mīlestības principam, var radīt arī tumšo un ļauno. Bet tā kā viss joprojām atrodas Dieva kā podnieka rokās, šie tumsas, netaisnības, ļaunuma stāvokļi, periodi, cikli var mainīties, pāriet, tikt aptverti, transformēti, nožēloti. Tie nav paliekoši, jo viss visu laiku top, viss var tapt jauns, viss var būt citādāks, podnieka ripa griežas, saule lec un riet pār taisniem un netaisniem, Dieva darbs turpinās.
Augšāmcelšanās mums atver acis uz to, ka Dieva Gars ir iemiesojis visā mirstīgajā un pārejošajā. To tik skaidri var aptvert kā reiz bērēs. Jo tajās, raudzīdamies uz to, no kā atvadāmies, mēs aptveram, ka cilvēka gars, Dieva viņā liktais radošums, viņa neredzamā, bet absolūti pārliecinoša puse, viņa sirds, dvēsele, personība, viņa dzīve un mūsu attiecības ar to – nav tur, zārkā. Tās nevar tur ielikt un nevar ar to aprakt, jo tas – cilvēka ar Dievu savienotais gars, ir kas netverams, acīmredzams, bet nemateriāls. Tas Lielākais cilvēkā ir nemirstīgs, tas ir mūžīgs, cik Dievs ir mūžīgs. Redzamā daļa kļūst arvien neredzamāka, pat vēl ilgi pirms nāves. Bet neredzamā daļa, cilvēka gars, pēc nāves kļūst arvien redzamāks.
Un tas nozīmē, ka patiešām ar nāvi viss nebeidzas. Viss, kas cilvēks ir, viņš pats – nebeidzas. Bioloģiskā dzīve beidzas, bet ar cilvēku pašu notiek metamorfoze, Augšāmcelšanās. Cilvēks augšāmceļas kā garīga miesa, tā saka apustulis Pāvils. Pēc nāves cilvēka garīgā daļa, tā, kuru viņa dzīves laikā neredzējām, bet pārliecinoši sajutām, tiek pacelta pāri visam un uz visiem laikiem sāk šo realitāti ietekmēt, mainīt, veidot, kopā ar Dievu piedalīties šīs realitātes tālāk radīšanā. Varbūt no tā arī rodas tas māls, varbūt no tā arī sastāv tas māls Lielā Podnieka rokās?
Tas nozīmē, ka mēs neviens nepaliekam tikai ar to, ko dzīvē izdaram, sasniedzam, spējam. Mūsu dzīves gars nepārvēršas akmenī. Augšāmcelšanās rūpējas par to, lai mēs netiekam mūžīgi iemūrēti tikai tajā, ko esam dzīvē izdarījuši vai sasnieguši. Augšāmcelšanās rūpējas par to, lai nepazustu mūsu nepiepildītie sapņi, mūsu domātais, cerētais, ilgotais, nepiepildītais – nevienam – nedz ļoti vecam, nedz ļoti mazam.
Bet atgriežamies pie šodienas atvadām – no sestdienas dievkalpojumiem vismaz uz mēnesi. Tagad, kad tie vairs nebūs piedzīvojami, tas nenozīmē, ka tie beigsies un vairs mūs neietekmēs un nesvētīs. Viss, kas vairs nav redzams, pārceļas neredzamajā. Redzamais dievkalpojums vairs nav redzams un pieredzams, bet tā gars nekur neizgaist. Tas – ja vien esam redzīgi un dzirdīgi – turpina būt daļa no tā māla, no kā Dievs mūs veido.
Ko tas nozīmē praktiski? Turpmākajos sestdienu vakaros jūs neko jaunu baznīcā nedzirdēsit un neredzēsit. Nekādus sprediķus, nekādu mūziku. Sestdienas vakaros jūs nesaņemsit jaunu Vakarēdienu. Nedzirdēsit jaunas lūgšanas un jaunus aizlūgumus. Jūs nepiedzīvosit arī jaunu klusumu. Nekā jauna vairs nebūs, jo te vispār nekā nebūs sestdienās pulksten sešos. Tikai tornī vientulīgi nozvanīs pulkstenis, jumta sijās dūdos baloži, būs kaut kādi vēja raisīti trokšņi, un baznīca iedrebēsies, kad garām ies kravinieks. Nekā cita. Tajā visā klausīties, protams, var, bet tas neatdzīvinās to, kas šeit sestdienas vakaros ir noticis līdz šim. Jo dievkalpojums uz šo mēnesi vai pat vairāk būs Augšāmcēlies. Viņš būs fiziski nepieredzams, bet garīgi – mēs pat iedomāties nevaram, cik ļoti piedzīvojams. Jo šajā mēnesī mums būtu jāpievēršas nevis kam jaunam, nevis jāmeklē, ar ko šos vakarus aizvietot, bet tam, kas jau ir. Ko mums katram šie vakari ir devuši, ko tie mums ir atklājuši, ko mēs esam tajos saņēmuši, kas tajos ar mums ir noticis, kā tie mūs ir svētījuši, kā sakustinājuši, kā likuši kaut kam mūsos mainīties? Šajā mēnesī mūs – līdzās tam, ko redzšim ekrānos, mūs satiek arī dievkalpojums – Augšāmceltais. Nekā jauna tas mums neteiks, neko jaunu neiedos. Bet tas, kas jau ir iedots, saprasts, saņemts, aptverts, tikai tā var sākt dzīvot jaunu dzīvi.
Un tad es domāju – varbūt ir labi, ja kādreiz kaut kas vairs nevar notikt. Varbūt ir labi, ja viss tomēr šeit nedzīvo mūžīgi. Varbūt ir labi, ka pie dzīves pieder arī nāve. Un atvadas. Jo citādi mēs nevarētu piedzīvot Augšāmcelšanos. Citādi mēs vienmēr paliktu tikai ar to, kas ir, un nekad nebūtu iespēja tam, kas ir, sākt dzīvot jaunu dzīvi. Bet Dievs grib, lai viņa rokās vienmēr būtu māls. Dievs grib, lai vienmēr būtu kāds sākums, kas radies no kādām beigām. Jo tikai tā Dieva rokās dzīvojam arī mēs.
Mācītājs Linards Rozentāls
