Pēdējā laikā sabiedrībā ir aktualizējies jautājums par sieviešu ordināciju. Gadiem ilgi ir ticis uzskatīts, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) un sieviešu neordinēšana ir viens un tas pats, taču mēs vēlamies norādīt, ka tā gluži nav.
LELB ir radusies un joprojām pastāv kā viena no Eiropas kristietībai piederošām baznīcām, un mēs vienmēr esam bijuši daļa no pasaules luterāņu kopienas. Tas ir izpaudies arī tajā, kā LELB kopā ar citām baznīcām daudzu gadu desmitu laikā ir risinājusi sieviešu kalpošanas un ordinācijas jautājumus. Proti, jau sākot no 1932. līdz 1992. gadam (60 gadus!) LELB tāpat kā vairumā citu Eiropas luterāņu baznīcu varēja vērot aizvien pieaugošu atvērtību iepretī sieviešu kalpošanai dievkalpojumos un mācītāja amatā.
Šī ilggadīgā tradīcija tika pārtaukta 1993. gadā, kad par LELB arhibīskapu ievēlēja mācītāju Jāni Vanagu. Kopš tā laika vērojama aizvien lielāka distancēšanās no vispārpieņemtās prakses, līdz pat pilnīgam tās noliegumam. Šobrīd esam nonākuši līdz nopietnam mēģinājumam nepieļaut sieviešu ordināciju LELB Satversmes līmenī – un tas notiek baznīcā, kurā sievietes kalpo kā mācītājas jau kopš 1975. gada!
Vēlamies norādīt, ka aizliegums ordinēt sievietes Bībelē nav atrodams, bet izriet no visnotaļ tendencioza tās skaidrojuma. Piemēram, apustuļa Pāvila aizrādījums sievām dievkalpojuma laikā nesarunāties, lai netraucētu dievkalpojuma norisi, tiek aplami izprasts kā aizliegums sievietēm kalpot mācītāja amatā (1.Kor.14:32-40). Līdzīgi arī otrs slavenākais teksts (1.Tim.2:8-15), kurā Pāvils neļauj sievai pamācīt un būt striktai noteicējai pār savu vīru, mūsuprāt, nerunā par garīgo amatu, bet attiecībām ģimenē.
Turpretī norādījumi, ka visi kristieši ir “ķēnišķīga priesteru saime” (1.Pēt.2:9), kas Dieva priekšā ir vienlīdzīgi (Gal.3:28 “Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū”), ir neapšaubāmi. No tā izriet, ka kritēriji ordinācijai ir saistāmi nevis ar dzimumu, bet Dieva aicinājumu un paša cilvēka briedumu un kompetenci.
Protams, nevienu baznīcu nevajadzētu piespiest ordinēt sievietes – līdz dziļākai evaņģēlija izpratnei mums vajadzētu nonākt pašiem. Tam ir nepieciešamas teoloģiskas diskusijas, viedokļu apmaiņa, nevis Satversmes grozījumi, kas tālākas sarunas padara neiespējamas.
Indulis Paičs, Kaspars Simanovičs, Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītāji
