Turklāt mums ir praviešu vārds, kas ir vēl stiprāks, un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. (2. Pēt. 1:19)
Praviešu vārdi ir kā lāpa krēslainā vietā. Kāpēc tikai lāpa nevis, piemēram, saule? Mēs tiekam iedrošināti ne tikai šos vārdus lasīt un lietot, bet arī apzināties kontekstu, kurā tie doti. Rakstu vārdi ir precīza norāde uz patiesību, bet pati Patiesība ir dzīva īstenība, kuras piedzīvošanai rakstītajiem vārdiem ir jāļauj ieskanēties mūsu apziņā. Tajā, kā vieni un tie paši Bībeles vārdi “skan” dažādu cilvēku interpretācijā, ir iespējama liela dažādība.
Situācija ir līdzīga ar skaņdarba pierakstu. Notis norāda skaņas augstumu un ilgumu. Secīgi tās atskaņojot, sāk veidoties melodija. Un tomēr… Notis pašas par sevi neskan, skaņdarbs iegūst nianses atkarībā no tā, kā attiecīgais mūziķis izvēlas interpretēt un izjust notīs pierakstīto secību. Tehniski pareizi izspēlēts skaņdarbs vienmēr būs atpazīstams – atšķirams no citiem, tomēr patiesi lielisku mākslinieku no vienkārši tehniska izpildītāja atšķirs īpašā “pievienotā vērtība”. Notis tās pašas, bet emocionālais piepildījums un pārdzīvojums – ļoti atšķirīgs.
Tāpat ir ar Bībeles tekstu. Tas precīzi apraksta augstumu un ilgumu, bet dzīvības pilnība saskarē ar to rodas tad, ja mākslinieks (šajā gadījumā – lasītājs) tajā ieliek visu savu sirdi, uzmanību un paša pieredzi.
Pētera vēstule runā par Dieva mērķi – “austošu dienu” un “uzlecošu rīta zvaigzni”. Mērķis ir gaisma. Ārēja un iekšēja apgaismotība (vai – ja gribat – apgaismība). Tas ir brīdis, kad “zeme ir pilna Dieva atziņas”, kad vairs nav jāmāca citam citu, jo “visi paši pazīst to Kungu”. Mērķis, citiem vārdiem, ir Dieva pazīšana tā, ka Dieva Gars skan mūsos un ap mums. Dieva pazīšana “no iekšpuses”, esot garīgi vienotiem ar Viņu. Reiz pienāks tāds brīdis – šāds apsolījums mums ir dots!
Lai mēs līdz tam nonāktu, ir jāsāk ar lāpas iedegšanu krēslainajā dienā. Ar cītīgu lasīšanu, burtu un vārdu laišanu caur sevi. Mācīšanos izprast praviešu vēsti – Vecajā un Jaunajā Derībā. Ļaušanu gaismai iedegties, mācīšanos to izjust, atšķirt, atpazīt dzīvē.
Šis uzdevums kristīgajā Baznīcā turpinās no gada uz gadu. Katru novembri Baznīca pabeidz vienu liturģisko gadu un sāk jaunu ciklu. Mēs vēlreiz “atskaņojam” Jēzus dzīves svarīgākos notikumus. Tās pašas notis. Secīgi, pareizā augstumā un ilgumā. Un ar katru gadu – tāda ir cerība – mēs kļūstam spējīgāki uztvert nianses, kas ir aiz teksta, pāri (bet ne pretrunā!) notīm, kas ir tikai norādes uz patieso pieredzi un pārdzīvojumu.
Lai mums izdodas sākt jauno Baznīcas gadu ar sparīgu apņemšanos lietot mūsu rīcībā esošos instrumentus garīgai pieaugšanai! Tikai tā, vingrinoties un “laižot caur sevi” Kristus dzīves notikumus un atziņas, mēs maināmies – un caur mums sāk darboties spēki, kas reiz liks uzaust dienai un uzlēkt rīta zvaigznei katrā no mums. Pavasaris būs!
Mācītājs Indulis Paičs
