“Iesim uz Betlēmi raudzīt…” (Lk. 2:15)
Advents ir laiks, kad iekšēji sagatavojamies Kristus piedzimšanas svētkiem, kuros svinam Dieva klātbūtni un atrašanos dzīvās attiecībās ar visu esību un mūsu dzīvi, katru cilvēku šajā pasaulē. Mēs svinam attiecības – to, ka tās ir radušās, piedzimušas, izveidojušās, ir tagad un kļūst labākas, intensīvākas, patiesākas, nobriedušākas. To mēs svinam Ziemsvētkos.
Līdzīgi kā dzimšanas dienā vai laulību jubilejā mēs, protams, atceramies, kā viss sākās, taču tas nav svarīgāks par to, kā un kas ir tagad. Ziemsvētkos, protams, atceramies bērniņu silītē un dziedam par ganiņiem un kūtiņu, taču daudz svarīgāks ir tas, kā un kas šajās attiecībās ar mums notiek tagad. Ko mēs ar tām darām šodien, ko tās ar mums dara šodien? Tas liek mums par tām domāt, tās novērtēt, saprast, izjust, paskatīties uz šīm attiecībām ar Dievu no malas. Tāpēc arī Advents ir mazliet klusāks, lēnāks, kad laika pietiek, ne tikai lai skrietu, bet arī stāvētu, ne tikai runātu, bet arī klusētu un klausītos. Laiks, lai mēs atvērtos kam jaunam, ko šīs attiecības mums grib dot. Lai mēs atvērtos attīstībai, kurā šīs attiecības mūs grib vest. Attīstībai vajag laiku.
Četrās nedēļās kaut kas var attīstīties. Kāds konflikts var attīstīties par izlīgšanu, aizvainojums par piedošanu, pumpurs par ziedu. Četrās nedēļās var daudz kas izaugt, piemēram, kviešu dīgsti vai orhideju ziedi. Adventā mēs apzināti ieplānojam noskaņošanos un sagatavošanos. Mēs negribam iegāzties Ziemsvētkos, lai ātri saņemtu Ziemsvētku noskaņas brīnumlīdzekli iztvīkušajai dvēselei, lielu pieredzi īsā laikā un šīs pieredzes bagāti skrietu tālāk. Mēs gribam noskaņoties. Iet garāko ceļu. Grūtāko ceļu. Neizvēlēties vieglo un ātro risinājumu. Gaidīt. Būt pacietīgiem. Atvērties. Pagriezties pretī.
Pretī dzimšanai. Daļa dzīves mums jau ir aiz muguras. Kādam lielākā, kādam mazākā daļa. Mēģināsim noskaņoties uz to, kas mūsu dzīvē vēl dzims, vēl grib dzimt, kas vai nu jau laužas ārā vai arī kaut kur dziļumos sācis savu gaitu, kura neizbēgami reiz kļūs redzama. Pajautāsim sev – ko es gribu vēl laist pasaulē? Kam es gribu dot sevī telpu un ļaut dzimt? Kam gribu vēl savā dzīvē sagatavot ceļu? Advents saka – dzīve nekad nav galā. Lai arī tajā daudz kas dzimst un mirst, pēdējais vārds ir dzimšanai un dzīvei. Par ko dzimstu es? Kas manī dzimst? Kas ir tas jaunais, neredzētais, noslēpumainais?
Varbūt visa dzīve ir došanās kādas par mums visām zināmajām piedzimšanām daudz lielākas Piedzimšanas virzienā? Varbūt mēs, daudz vairāk, nekā domājam, līdzināmies pumpuru pilnai orhidejai uz palodzes istabā? Kas ir šie pumpuri manī un mūsos? Vai mēs tiem pievēršam uzmanību? Vai noskaņojamies tam, ka tie atvērsies un būs galvenie, kas noteiks, veidos, nesīs mūsu dzīvi laikā, kas katram no mums vēl tiks dots?
Adventā ieejot, esmu ziņkāres un intereses pilns. Ko atradīšu savas dzīves “silītē”? Kāds būs tas dzīvais, dzīvi mainošais, iedvesmojošais un gaismas pilnais, ko tur atradīšu? Kas ir šis “bērns”, kas silītē dus? Tas nav jautājums ar iepriekš zināmu atbildi. Nē, nē. Atbilde ir nezināma un noslēpumu pilna. Iesim un raudzīsim!
Mācītājs Linards Rozentāls
