No sirds. L.Rozentāla uzruna svētbrīdim Latvijas Universitātē 11.03.2022.
Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām. Ikviena dvēsele pildījās ar bijību: gan daudz brīnumu, gan zīmju notika caur apustuļiem. Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. Viņi pārdeva savu mantu un īpašumus un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos. (Apd. 2,42-47)
Šajos vārdos attēlota tā dziļā, visu pārvērtošā izmaiņa, kas raksturoja cilvēkus un viņu attiecības pašā – tagad retrospektīvi skatoties – kristietības pirmsākumā. Kad pēc daudziem desmitu gadu šo rindu autors rakstīja par to, kā tur bija – tajos sākumos – viņš šo kopīgo sajūtu izteica tieši šādiem vārdiem. Cilvēki uzticējās viens otram, bija kopā, lauza maizi, deva viens otram ēst, notika daudz brīnumu, viņi turējās kopā, kā kopīgu raudzījās uz to, kas viņiem katram bija, neskopojās, nežņaudzās, dalījās ar visiem, kam nu ko vajadzēja, rīkojās sirds vienkāršībā, no sirds un Dievs katru dienu pievienoja viņiem arvien jaunus izglābtos. Šī kopīgā rīcība, atvērtība, nostāja, bet pāri visam – rīcība no sirds, ir tā, ko mēs redzam šobrīd tik daudzviet un daudzos. To ir radījis Krievijas uzbrukums Ukrainā un, ja līdz tam, daudziem daudz kas nebija skaidrs, kas ir kas, tad tagad ir. Tas ir, tā, kā pēc apustuļa Pētera sprediķa Vasarsvētkos, pēc kura daudziem atvērās acis, kas ir Kristus un ka viņi paši savām rokām to situši krustā – ar aukstu, aklu, nežēlīgu aprēķinu un nodomu. Un, ja toreiz dzima jauna, savstarpējā sirsnībā un mīlestībā sakņota kristiešu kopiena, tad tagad pamazām varbūt dzimst kāds jauns savstarpējas sirsnības pilns kopā sadzīvošanas veids visā cilvēcē, vēl neredzēta kopība un spēks? Tas ir, ko nozīmē vārdi, ka Dievs klāj mums galdu mūsu ienaidnieku priekšā.. Un tāpēc pasaule nekad vairs nebūs tāda pati..
Oto Šarmers, daudzu transformējošu metožu radītājs, savā blogā raksta, ka sajūta ir tāda, it kā mēs šķērsotu slieksni jaunā periodā. Viņš atgādina, ka jau 2014.gadā Angela Merkele teica, ka, pēc viņas domām, Putins ir zaudējis saskarsmi ar realitāti. Viņš dzīvo “citā pasaulē”. Nesenās fotogrāfijas, kurās redzam viņu gara, masīva galda vienā galā, bet viņa komandu otrā galā, to atklāj tik asi – šo nošķirtības skatu. Izolācija no savas komandas, no citiem cilvēkiem, it īpaši no tiem, kas domā citādāk, un galu galā no realitātes atrodas kliedzošā pretrunā ar mūsdienu reālās pasaules problēmu arvien pieaugošajai sarežģītībai.
Šīs agresīvās sistēmas aklās zonas ir pilsoniskās sabiedrības spēks un kopēja rīcība, kas izriet no kopējas apziņas. Šis spēks parādās Ukrainas tautas drosmē un apņēmībā – no prezidenta un karavīriem līdz parastiem cilvēkiem ar Molotova kokteiļiem vai konservētu tomātu burkām. Visi ir gatavi zaudēt visu, lai kopīgi aizstāvētos – tā, ka tas skar un iedvesmo gandrīz visus pārējos. Par ko tādu agresīvā sistēma un Putins nebija padomājis. Tā ir viņu aklā zona. Nekā tāda nav – kliedz viņa rupuri – un zināmā mērā taisnība – nekā tāda viņu galvās un priekšstatos patiešām nav un nevar būt. Aklā zona. Arī par to, kāda varētu būt reakcija pašā Krievijā, lai gan vēl tie ir kā mazie sinepju graudiņi un mazās rauga piciņas. Bet no tā var kaut kas izaugt. Tikai mēs nezinam, kad. No brīža, kad viens drosminieks radiotornī izkāra karogu, līdz visas tautas Atmodai pagāja ilgs laiks. Bet mēs nezinam, jo Gars pūš, kur grib un kur vien var. Un, visbeidzot, iebrukuma pirmās dienas vakarā Briselē tie, kuriem par visu ir vienprātīgi jāvienojas un tāpēc ir bēdīgi slaveni ar to, ka bieži vien nevar vienoties, vienojās vienprātīgai un vēsturiskai rīcībai. Tajā vakarā, iespējams, ir sākusies Eiropas Atmoda.
Daudzu valstu vadītāji sāka rīkoties no kopīgas redzēšanas un kopīgas izpratnes par situāciju kopumā – nevis katrs pēc savām abstraktām un šauri definētām dienas kārtībām. Dzima kopīga izpratne un kopīga rīcība.
Kāpēc Putins un viņa smalka komandā nespēja to paredzēt – nedz šo vienotību, nedz pilsoniskas sabiedrības reakciju? Jo viņa sistēmas aklā zona ir sirds un kopīga rīcība no sirds – nevis pēc pavēles. Ukraiņi cīnās no sirds. Mēs palīdzam no sirds. Pasaules pārsteidzošā vienotība nāk no sirds. Tur ir tā gaismu gadu atšķirība starp kara noziedznieku Putinu un Ukrainas prezidentu. Ja kaut kur pasaulē kāds un kādi sāk rīkoties no sirds un tas ir tik ļoti redzami, tik ļoti spilgti kā gaisma, kas sakoncentrējusies lēcā, tā aizdedzina daudzus, rada gaismas ceļu, kas sāk plūst uz ielām, ciematiem, pilsētām un nonāk Briselē, un sākas visu pasauli aptverošs process, ko nevar vairs apturēt.
Daudzi domāja, ka Jēzu var piesist krustā un ar to viss beigsies. Jā, piesist krustā var, bet nekas ar to nebeidzas. Jo Jēzus dzīve, kas bija visa ik mirkli, ik sekundi dzīvota no sirds, nevar palikt kapā. Kristus Augšāmceļas un nonāk debesīs, no kurām neviens Viņu nevar dabūt vairs ārā. Tā būs arī ar šo. Es ticu, ka šī rīcība no sirds, ko šodien redzam, ir sākums kaut kam ļoti lielam un svarīgam. Varbūt to vēlāk sauks par Atmodu, varbūt par Augšāmcelšanos, varbūt kaut kā citādi. Bet pasaule nekad vairs nebūs tāda, kā iepriekš.
Karš turpinās. Bet mēs stāvam pretī – stiprāki nekā mums pašiem šķiet. Stāvam no sirds. Ukraiņi, latvieši, krievi, poļi, čehi, vācieši, angļi un visi citi, – lai kur šobrīd būtu. Kā uguns, kas dedzina, bet nesadedzina. Kā spoža gaisma, kas apžilbina un pamodina no meliem tos, kas vēl tumsībā un ļaunuma varā. Nevis tikai noskatīties no malas, izciest pazemojumus atkal un atkal, bet gan pagriezt kreiso vaigu un uzsākt cīņu pa īstam. Tas ir mūsu potenciāls, no kura top brīvības maize. Katrs mūsu NĒ – vārdos un darbos – necilvēciskumam, agresijai, okupantiem, slepkavām, katrs mūsu mazais dzeltenzilais NĒ – vārdos un darbos – ir kā labības grauds maizei, kas ir sākusi tapt. Katrs mūsu NĒ pretī tumsai ar gaismu iet. Un gaisma ir stiprāka par tumsu.
Gaisma ir gan vilnis, gan daļiņas. Mēs, mazas daļiņas, radam lielu vilni, kas agrāk vai vēlāk uzvarēs tumsu. Jo Kungs ik dienas pievienos mūsu pulkam aizvien jaunus izglābtos. Tos, kuri rīkosies no sirds. Ar visu savu spēku un drosmi. Un ticēs no sirds.
Dr. theol. Linards Rozentāls ir Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, kurš šobrīd arī īsteno pēcdoktantūras projektu “Panākumspēja sabiedrības ilgtspējīgai un integrālai attīstībai kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” gadījuma kontekstā” (Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/498)
