Kara laika mazbērni.
Šodienas vidējās paaudzes kolektīvie samezglojumi un to dziedināšanas ceļi.
***
Mūs veido daudzi samezglojumi un svētības. Dzīvot atpestītu dzīvi, iet pa dziedināšanas ceļu nozīmē izskaidroties ar šiem samezglojumiem, apzināties tos, nosaukt vārdā un uzticēt Dievam. Liela daļa samezglojumu un svētību nāk no iepriekšējām paaudzēm, mēs esam tā visa mantinieki, ko iepriekšējās paaudzes, bet jo īpaši mūsu vecāki un vide, kurā uzaugām, ir neapzināti nodevusi mums. Cilvēka dzīves uzdevums ir darboties pie tā, lai tas, kas mūsos samezglojies, atraisītos, bet svētības sasietos vēl stiprāk, tā, lai nekas tās nespētu izjaukt. To arī nozīmē Kristus “pavēle” saviem mācekļiem – sasiet un atraisīt. Šī “pavēle” ir saistīta ar atbildības uzņemšanos par to, kas mēs katrs esam, par visu, kas mūs ir veidojis – gan labais, gan ļaunais, un pieder pie pestīšanas un dziedināšanas ceļa.
Mūs gan labā, gan ļaunā nozīmē veido ne tikai mūsu katra personīgo priekšgājēju izvēles (svētības un “lāsti”, “grēki”), bet arī kolektīvais posts un kolektīvās svētības sociālā un politiskā līmenī – jo īpaši tas, ko esam piedzīvojuši bērnībā mēs paši vai ir piedzīvojuši bērnībā mūsu vecāki. Šie kolektīvie samezglojumi (kā, piemēram, kara, vardarbības, izsūtījuma, bēgļu, u.c. pieredzes) rada noteiktus izturēšanās modeļus, kurus neapzinoties mēs nododam tālāk nākamajām paaudzēm. Tāpēc mēs varam runāt par to, ka visiem kara laika bērniem (cilvēkiem, kuri dzimuši apmēram no 20. gadsimta 30.gadu sākuma līdz 40. gadu beigām) ir kopīgas iezīmes, samezglojumi, raksturs, bailes, blokādes un tā tālāk. Tieši tāpat kopīgas iezīmes ir novērotas viņu bērniem (paaudzei, kas dzimusi no 60. gadu beigām līdz 70. gadu vidum) – kara laika mazbērniem. Šīs “bagāžas” atklāšana un apzināšanās ir neizbēgams uzdevums mūsu dziedināšanas un Pestīšanas ceļā, lai izlīgtu ar šo nastu, kuras nesēji mēs esam gandrīz visi – vienā vai otrā veidā.
Kara laika bērns ir bērns, kura svarīgākie dzīves aspekti – ķermeniskais un garīgi dvēseliskais, arī attiecības ģimenē un ar apkārtējiem cilvēkiem, dzīves apstākļi un daudz kas cits, ir II Pasaules kara un šī kara seku tieši vai netieši ietekmēts, ierobežots vai pat sabojāts un iznīcināts. Šie apstākļi ir atstājuši sekas uz tālāko bērna attīstību un dzīvi. Tiek uzskatīts, ka bērnībā piedzīvotās II Pasaules kara un tā seku pieredzes atstāj pēdas uz gadu desmitiem un šiem bērniem sasniedzot vecumu, pamostas un bieži “mēmi” – neizteiktas, neapstrādātas un nedziedinātas tiek nodotas nākamajām paaudzēm. Neviena paaudze nav pasargāta no iepriekšējā paaudzē piedzīvotajām sāpēm. Tāpēc daudzi viņu bērni – kara laika mazbērni – piedzīvo neizprotamas bailes, grūtības sērot, tukšuma izjūtas, vientulību, prasības pēc sasniegumiem, neizpratni par to, kur ir dzimtene un sajūta, ka nekur nejūties kā mājās, vainas apziņas bez vainas, apmulsumu – ko nozīmē būt sievietei un vīrietim, meklējumus pēc identitātes, nepieciešamību būt stiprākiem par vecākiem un rūpēties par vecākiem vairāk nekā par sevi. Kara laika mazbērniem bieži ir grūti uzsākt pašiem savu dzīvi, izvēlēties, ko darīt, kur studēt, ar ko precēties. Daudzi stāsta par izjūtu, ka viss ir pelēcīgs un kā miglā. Bieži attiecības ar vecākiem – kara laika bērniem – ir atsvešinātas. Kara laika bērnus nereti raksturo klusēšana un kauns, stāsti par varonīgie laikiem, ilgas pēc tā, lai visi būtu kopā, nespēja izrādīt emocijas, bailes izcelties, riskēt, jaukties politikā, arī vēlme vienmēr zināt, kur ir pārējie, nekā nemešana ārā un rezervju uzkrāšana, mēra sajūtas trūkums, bailes no tā, ka ies pārāk labi.
Kā labāk abām – kara un kara seku – skartajām paaudzēm saprasties? Kā saprast mulsinošo savos vecākos un vecvecākos? Kā rast izskaidrojumus? Ko darīt, ja otrs neko nesaka? Ko darīt, ja otrs par to visu runā pārāk daudz? Ko darīt, ja tie, kuriem mēs varētu jautāt, jau ir mūžībā? Ko darīt ar mantojumu, ko viena paaudze neapzinoties nodod nākamajai? Kā ar to tikt galā – labāk vienam vai kopā ar citiem?
Par to tuvāk runāsim seminārā otrdien, 24. oktobrī, plkst. 18:00 Rīgas Lutera Draudzes centrā.
