Šī ir nākamās sarunas tēma cikla “Vakara sarunas par teoloģiju” ietvaros, kas notiks 15. aprīlī 18.30 Rīgas Lutera draudzes centrā.
Mūsu laikmets bieži izaicina baznīcu un draudzi uzsvērt savu svarīgākumu. Tas ir kārdinājums – justies svarīgiem, vajadzīgiem, nozīmīgiem, ja ne citu, tad, mazākais, pašu acīs.
Bet pasapņosim. Kāda izskatītos baznīca un draudze, kas nedarītu neko, lai kaut kas būtu? Kas sevi iztukšotu, topot cilvēkiem līdzīga. Tā būtu maz vērsta uz to, kā ietekmēt apkārtni, sabiedrību, cilvēci, mainīt domāšanu pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Tā maz priecātos par skaitļiem, bet vairāk priecātos par attiecībām. Tā neceltu tik daudz lielas ēkas, kas pēc tam citiem liktu spriest, ka tie jau kaut kas ir, bet drīzāk radītu vidi, gaisotni, gaisā netveramo sajūtu, ka te ir labi, droši, mīļi, ka te var būt jebkurš, te katrs ir gaidīts. Tā būtu draudze, kurai pietiktu ar to, kas ir, un tā priecātos par kopības sajūtu, kas rodas, kad sanāk kopā tie, kas mēs esam. Tā ir draudze, kas nedomā par to, ka tai kalni jāpārceļ, un tā arī nezina visus noslēpumus un atziņas dziļumus. Tā necenšas izdalīt visu, kas tai ir, lai uzlabotu reputāciju, tā nenododas cilvēkiem, lai varētu ar to lepoties sociālos tīklos. Šāda draudze ir pacietīga un labvēlīga pret visiem, un nav greizsirdīga, ka citiem veicas labāk. Tā nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nemeklē savu pašas labumu, arī daudz neskaišas uz citiem, un jo īpaši uz pasauli, un tiem, kas nenāk, tā arī nepiemin ļaunu. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Tā ir kā mīlestība.
Kāda varētu izskatīties kopiena, kura pārvērš šo pasauli? Vai tādu mēs pazīstam? Vai tāda maz iespējama?
Sarunu vadīs Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.
Uz sarunu aicināti visi interesenti.
