Jauns impulsu cikls “Bībeles cilvēki un Svētais Gars” no 12. augusta

Bībelē neviens nav nokļuvis nejauši – neviens vārds un neviens teikums, neviens notikums un neviens cilvēks. Jo Bībele ir Dieva Vārds. Ja tā nebūtu Dieva Vārds, bet gan grāmata par vēsturi un ģeogrāfiju, tad visi cilvēki Bībelē būtu “no pagātnes”, no “tā laika” vai no “tās vietas”. Tad viņi visi būtu palikuši tur – Abrāhāms, Mozus, Jāzeps, Elija, Pēteris, Pāvils, farizeji, rakstu mācītāji – tur, pagātnē. Tad varētu par viņiem brīnīties vai viņus godināt, viņus kritizēt vai viņus apbrīnot. Taču viss un visi, kas parādās Dieva Vārdā, dzīvo mūžīgajā, nāk no Lielā Avota. Tas nozīmē, ka šie cilvēki dzīvo arī mūsos, mūsu apslēptajā pusē, tajā lielajā pasaulē mūsos, par kuru bieži negribam neko dzirdēt, neko par to zināt – tajā mūsu daļā, kura ir paslēpta ārpusei un virspusei, mūsu ikdienas apziņai. Mēs, turpretī, bieži dzīvojam tikai tajā, ko apzināmies, redzam, varam sataustīt, saskaitīt, izpētīt. Domājam, ka tikai tas mūs izsaka un nosaka. Grimstam tikai redzamajā un ar prātu uztveramajā, grimstam dzīves ārpusē. Varbūt tas arī ir mūsu lielākais grēks? Taču ir arī otra puse – iekšpuse: mūsu sapņi, domas, jūtas, cerības. Ja skatāmies nevis uz Bībeli, bet raugāmies uz sevi no Bībeles, no cilvēkiem Bībelē, atklājam arī savu iekšpusi – to, ka esam ne tikai dzīvas būtnes no “šī laika”, no “šīs vietas”, bet Dieva elpas, mūžīgā Gara mājoklis, esam daudzkārt vairāk nekā tas, ko par sevi zinām un domājam, kā sevi izprotam un kā sevi redzam.

Doties ceļā pie cilvēkiem Bībelē ir doties ceļā pie sevis, savā apslēptībā, savā noslēpumā, brīnumā, ko katrs mēs sevī nesam. Tur, kur Dievs mūsu iekšpusē no mākoņiem runā. Tajā, kas lika psalma autoram sacīt tik pārsteidzošus vārdus:

“Kas ir cilvēks, ka tu atceries to, un cilvēkbērns, ka tu to glabā? Tu to noliec tik drusku zem dieviem, ar godu un slavu tu to kronē” (Ps. 8, 5-6)

Ar šo iesākam ierakstu ciklu “Bībeles cilvēki un Svētais Gars”, kura ietvaros no 12. augusta katru pirmdienas rītu publicēsim impulsu par kādu Bībelē minētu cilvēku un ļausim tam uztaustīt mūsu katra nestu iekšējo noslēpumu…

Ābrahāms

Ābrams, vēlāk saukts Ābrahāms, ir varbūt nozīmīgākais Vecās Derības cilvēks. Tieši ar viņu Bībelē sākas cilvēku apzināts ceļš kopā ar Dievu. Viņa dzīves atslēgas vārds ir uzticēšanās. Uzticēšanās Dieva aicinājumam, Dieva sev dotajam dzīves ceļam.

Ābrahāma uzticēšanās Dievam ir tik liela, ka viņš atsaucas Dieva balsij, lai radikāli mainītu savu dzīvi. Lai no lielā un drošā tā laika civilizācijas, kultūras un militārā centra – Ūras pilsētvalsts – dotos uz pavisam citu, jaunu, nezināmu vietu, kur Dievs viņam apsola. Atstājot ierasto komfortu, drošību, lai sāktos kas pavisam jauns. Un ko tādu izdarīt nav nemaz tik viegli vai pašsaprotami. Un tomēr – Ābrahāmam Dieva dotais aicinājums ir tā vērts, lai tam atsauktos ar visu sevi. Ar visu savu dzīvi. Lai dzīves virziens, fokuss radikāli mainītos.

Ko Ābrahāms saka man? Varbūt kādam te spēcīgi skan jaunības nepieciešamība iet, atrast savu ceļu, akli nesekot savas dzimtas man sagatavotajā virzienā? Ka man jāatrod pašam savs ceļš.

Kādam citam tur varbūt skan pusmūžā pēkšņi dzimusi neapmierinātība ar iepriekš sasniegto, uzcelto – vajadzība sasniegt jaunus, iekšējus dziļumus? Kuru dēļ es varbūt uzdrīkstos visu mainīt?

Varbūt te skan aicinājums arī man būt par svētību – pāraugt to eksistenci, kas koncentrējas tikai ap sevi, savām vajadzībām un atvērties plašākai dzīves sajūtai. Kur piepildījums ir saistīts arī ar to, kas notiek tev blakus, ar taviem līdzcilvēkiem, ar neskaitāmām labvēlības un draudzības saitēm. Tikai tad dzīvi jūtam kā svētīgu, kad tā ir kļuvusi kaut mazliet par svētību citiem.

Bet varbūt šis aicinājums Ābrahāmam iet tur, kur Dievs rādīs, ir lielais dzīves uzdevums mums visiem – mūža garumā pāraugt tos dzīves uzskatus, kas mums kļuvuši par šauriem? Tos garīgos priekšstatus, kas vairs nevis palīdz, bet traucē? Turpināt augt, turpināt atsaukties Kristus labvēlībai, ļaut Dieva Garam manu dzīvi, mani dvēseli veidot un piepildīt?

Ābrahāms ir Bībeles cilvēks, kas uzticas Dievam. Un kas dodas ceļā ar Dievu. Ceļā, kas ved tuvāk un tuvāk mīlestības dziļumiem. Ceļā, kurā esam aicināti arī visi mēs.

Pāvils (Sauls)

Sauls (Pāvils) un Jēzus pie Damaskas vārtiem

Tā ir interesanta satikšanās. Te viens, kurš pats piedzimis ārpus jebkādām likumībām – no Svētā Gara un no jaunavas Marijas, sastopas ar vienu, kurš kā apsēsts turas pie katras ārējas likumības, katra ārēja likuma panta, kas vēstīts par Dievu un to, kāds Viņš ir un kādam tam jābūt.

Jēzus jautājums, kas Saulā uzrodas, patiesībā, jautā – Ko es īsti daru? Vai tiešām pasaule ir tikai stīvu likumu valstība? Vai tajā ir vieta arī žēlastībai? Dieva Vārds, kas tevī no mākoņiem runā – līdzīgi kā Abrahāmam, kuru Dievs atturēja no Īzaka upurēšanas. Un Sauls mana, ka viņš ir akls. Viņš ir bijis akls. Viņa apsēstība ar likumiem, ar bauslību ir padarījusi viņu aklu. Viņš ir orientējies tikai pēc ārējā, tikai pēc “ādas krāsas”, bet iepretī cilvēku iekšpusei, iepretī tam, kas dzīvs, viņš ir bijis akls.

Jēzus liek Saulam doties uz Damasku, kur viņu atradīs kāds vīrs vārdā Hananja un dziedinās no viņa akluma. Taču ebrejiski Hananja nozīmē – mākoņu kungs, mākoņvīrs.

Mākoņvīrs atgādina to mākoni, kurš apklāja Pēteri un Jāni Apskaidrošanas kalnā un kurā pēc sarunas ar Jēzus izzuda Mozus un Elija, arī to mākoni, kas apklāja Mozu Sīnaja kalnā, vai mākoņu stabu, kurā Dievs dienā gāja pa priekšu ebreju tautai tuksnesī, vai to, kas piepildīja tā Kunga namu, vai to mākoni, kurš uzņēma Jēzus Debesbraukšanā. Mākonis vēstī par tādas realitātes klātbūtni, kura nepakļaujas likumībām, pantiem, mērījumiem.

Dievs runā no mākoņa nevis no priekšā uzrakstītas augstākās instancēs saskaņotas lapiņas. Tur, vispirms mākonī, ir visi Dieva vārdi, mākoņos nevis grāmatās un skaidrojumos. Bet Sauls ir akls iepretī mākonim. Tāpēc viņu var glābt tikai mākoņvīrs.

Sauls – līdzīgi kā rakstu mācītāji un farizeji – bija liels burtiņu speciālists, bet akls iepretī valodai. Viņš pārzināja visus burtiņus, bet nebija uztvēris valodu. Viņš varbūt bija labs filologs, gramatikas pārzinātājs, zināja daudzas valodas. Pievērsts ārējam, ar muguru pret iekšējo. Viņš labi zināja, burtiņus, no kuriem katrs vārds sastāv, bet bija akls pret iekšējo bagātību, ko katrs vārds nes.

Un tad viņš kļuva redzīgs. Kad no Saula acīm nokrita it kā zvīņas, viņš atkal redzēja, cēlās kājās, un tika kristīts, paēda un atguva spēkus. Viņam bija radies pavisam cits spēks.

Viss, kas Bībelē nāk mums priekšā, nāk nevis no pagātnes, bet no Mūžīgā. Tur mājo arī Pāvils, farizeji, rakstu mācītāji. Tātad arī katrā no mums. Tie, kas runā pretī Kristum. Jo Bībele ir līdzīga sapnim – viss, kas ir sapnī, esam mēs paši. Mēs redzam dažādos tēlos un veidos kaut ko no sevis, kādu aspektu sevī. Bībelē tieši tāpat. Tāpēc tā nav tikai grāmata, bet arī Dieva Vārds.

Noā

Kad sākās plūdi, pašam Noā bija 600 gadu. Viņš bija ļoti, ļoti vecs. Un viņam viss apkārt bija vecs. Pasaule bija palikusi veca, jo tā bija ēdusi no ļauna un laba atzīšanas koka un izkritusi laukā no Ēdenes, kur bija palicis pats galvenais koks – dzīvības koks, tās dzīvības, kas visu dzīvu dara, kas atjauno un augšāmceļ. Bet bez šī koka augļiem ātri viss kļuva vecs. Pasaule bija pavisam sarūsējusi un vairs neturējās kopā. Viss bija totāli novecojis. Un Noā arī.

Kāpēc ne 580 vai 615? Tur kaut kas slēpjas, ja ir tik apaļš cipars. Dievs radīja visu redzamo pasauli sešās dienās un tad deva bezgalīgu septīto dienu, kurā pats ir klāt pasaulē, kurā Viņa Gars visu laiku šo pasauli un cilvēkus atjauno, rada un veido. Izskatās, ka Noā laika pasaule bija palikusi tikai riņķojot sešās dienās, tikai tajā, kas taustāms, redzams, iegūstams, sasniedzams, kuras nekad nepārtrauc brīvas nedēļas nogales. Ja nav septītās dienas, kurā, vismaz vienā, esi no darbiem brīvs, tad vienā brīdī dzīve kļūst pelēka.

Noā pasaule bija kļuvusi pārāk smaga un Noā bija pirmais, kas to sajuta. Viņš nebija pazaudējis savu apslēpto, iekšējo, Mūžīgo pusi kā daudzi citi – uzliekot šim mūžīgajam avotam sevī tādu kā vāku, it kā būtu tikai tas, ko redzam, dzirdam, saproptam, sataustām. Noā šim avotam sevī vāku neuzlika un joprojām spējā dzirdēt Dieva balsi. Noā nebija zaudējis cerību, ka var būt citādāk. Ka ir iespējama pasaule, kas tevi ceļ, nevis gremdē. Viņš ticēja, ka var būt kaut kas, kas tevi pārcels no vecās pasaules uz jauno. Ka šāds šķirsts ir iespējams, kas pārnesīs tevi pāri.

Mēs katrs esam ar kaut ko pārpludināti. Vieni grimst savu neizdarīto darbu plūdos, citi knapi ķepurojas laika plūdumā, kas mūs nes uz priekšu tā, ka nepaspējam neko vairs jēdzīgu un skaistu. Nebeidzamo pienākumu plūdi. Bet visvairāk informācijas plūdi, viss, ko mēs ar savām maņām uztveram. Mēs tajā visā kā akmens nogrimstam.

Un tad Noā ir mūsu vienīgais glābiņš. Un viņa šķirsts. Vienīgā iespēja plūdus pārdzīvot, ir pārdzīvot tos šķirstā. Kas ir šīs šķirsts? Interesanti zināt, ka vārds “šķirsts”, tewa, nozīmē arī “vārds”. Tas ir Vārds, kas nāk no Dieva. Kad visa kā ir par daudz, cilvēks izdzīvo ar Vārdu, ko viņam saka Dievs.

Kains un Ābels

Bībelē vienmēr ir pirmais un tad tikai nāk otrais, un tad tiem, kas pa divi, ir jātop par vienu. Tāda ir Bībeles secība. Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Taču Radīšanas stāstā par Ādamu un Ievu, kurā vēlāk parādās Kains un Ābels, ir otrādi. Tur Dievs vispirms rada zemi un tikai pēc tam debesis. Arī cilvēks vispirms tiek radīts no zemes un tad viņā tiek iepūsta dievišķā dvaša, dvēsele un Gars.

Pirmais ir arī Kains un viņš pārstāv redzamo, taustāmo, materiālo pasauli – “Kains apstrādāja zemi”. Viņš cīnās, lai no tās ko dabūtu laukā. Viņš rok. Viņš pie dzīves jēgas grib nonākt ar darbu, ar pūlēm, caur sviedriem. Pēc tam piedzimst Ābels. Viņš ir avju gans. Viņš pazīst savas avis, un avis viņu pazīst. Ābels pazīst neaizsargātību, ievainojamību. Viņš – tāpat kā Jāzeps un Jēzus – ir sapņotājs. Kains un Ābels rodas no Ēdenes dārza vīrieša un sievietes, no miesas un dvēseles apvienošanās. Redzamais un neredzamais, miesa un dvēsele, taustāmais un netaustāmais nu ir iemiesojies šajā stāstā kā Kains un Ābels.

Šī miesa un dvēsele, Kains un Ābels, pienes Dievam upuri.

Kains Dievam upuri pienes no zemes augļiem. Viņš dod to, kas tam ir pie rokas, ne pašu labāko, ne pašu sliktāko, to, kas izaudzis, to viņš pienes Dievam. Bībele neko arī vairāk par šo upuri nesaka. Kas no zemes nācis, to Kains pienes Dievam.

Ābels gana savas avis kā dvēsele ķermeni un upurē nevis to, kas pie rokas, bet “no savu avju pirmdzimtajiem un to treknuma”. Augstāko, dārgāko, vērtīgāko, izmeklējot labāko no labākā – un Dievs to uzlūko, pievēršās šim upurim.

Kains simbolizē matēriju, kas attīstās, gūst panākumus, sasniedz rezultātus.To vēstī arī viņa vārds. Jo “Kains” nozīmē – sasniegt un iegūt. Bet Ābela vārds nozīmē ko pavisam pretēju – tulkojumā tas ir “nekas”, “tas, kas neskaitās”. Līdzās visam, ko var kā naudu saskaitīt, iegūt, sasniegt – Ābels – tas, kurš neskaitās. Bet varbūt, ko nevar saskaitīt, kam nevar šādā veidā noteikt vērtību. Lai kā tu skaitītu, tāpat beigās nonāc tikai pie viena. Pie dvēseles. Iekšējās pasaules. Pie tā, kas ārējās pasaules acīs nereti ir nekas, bez kādas vērtības.

Ābels ir otrais, viņš nāk pēc Kaina, lai ķermeni atkal savienotu ar dvēseli un ar Dievu. Kains nevar izturēt to sapņotāju Ābelu. Tas viņu tracina. Un Dievs runā ar Kainu par to. Taču tad, kad atsakāmies dzirdēt un uzliekam savai iekšējai pasaulei vāku, tad vienā brīdī viss nonāk līdz punktam, kad Kains nogalina Ābelu. Kad miesa vairs nedzird dvēseli. Kad redzamais neredz neredzamo. Kad sešas dienas atsakās pāriet uz septīto. Kad neieklausāmies, ko mums priekšā saka Gars. Kad pārstājam rūpēties par dvēseli un nodarbojamies tikai ar miesu.

Kains un Ābels nav jāmeklē ārējā pasaulē, bet sevī. Neviens nav tikai Kains vai tikai Ābels. Dažkārt šie aspekti mūsos strīdās, dažkārt tie nevar viens otru ciest. Ir dienas, kurās dominē viens, ir dienas, kad otrs. Taču šiem diviem mūsos ir jātop par vienu miesu un tad arī mēs iekšēji būsim veseli.

Šīs nedēļas uzdevums – apzināties brīžus, kuros manī dominē Kains un kuros Ābels. Un mācīties viņiem abiem sarunāties, viens notru izprast, viens otra vajadzības apjaust. Jā, tās ir divas pasaules, bet tās nāk no viena centra, no viena sākuma. Un šīm pasaulēm manī ir jāapvienojas. Kains un Ābels ir brāļi manī. Kains nevar bez Ābela, un Ābels nevar bez Kaina.

Kas ir tas šķirsts, kurā viņi abi viens otru spētu iemīlēt ar mīlestību, kas nebeidzas? Kristus ir šīs šķirsts, kurā viss top kā viens. Viņa Gars apvieno cilvēciski neapvienojamo. Tātad arī mēs vara būt šīs šķirsts – kur Kains un Ābels ir kā viens. Kur viņi dzīvo abi, ne tikai viens.

Jēkabs & Jānis

Jānis un Jēkabs, divi brāļi, vieni no pirmajiem Jēzus mācekļiem. Viņu stāsts kopā ar Kristu atklāj mūsu visu lielo dzīves uzdevumu – augt.

Pirmkārt, pāraugt savu ego, savas ambīcijas būt labākam, svarīgākam nekā citi (bija Jānim ar Jēkabu tāds gadījums, kad tie lūdza Kristum, lai ieceļ tos pār pārējiem mācekļiem – un sauca vēl palīgā māti, lai tā Jēzu pierunā . Bet tu ne ar ko neesi labāks par pārējiem. Arī sliktāks neesi. Tu vispār nevari salīdzināt savu dzīvi ar citiem. Tu esi pats par sevi. Tāpēc mācies aizmirst par statusa spēlēm un varas cīņām un vienkārši dzīvo. Tā, lai tava dzīve ir par svētību.

Bet otrkārt, un vēl svarīgāk – pāraugt savu iekšējo nemieru un bailes. Kas liek dalīties savējos un svešos, pareizajos un sliktajos. Kas stresa brīdī liek citu vainot, rādīt ar apsūdzošu pirkstu vai, kā šajā evaņģēlija tekstā, piesaukt iznīcinošu uguni pār iedomāto ienaidnieku. Ne tādam Garam jūs piederat, saka Kristus. Jūsu dzīves uzdevums ir pavisam cits. Nemeklēt ienaidniekus, bet vienmēr meklēt draugus. Saskatīt visu cilvēcību un kopību Dieva priekšā, nedalīties kastītēs, nojaukt žogus, kas šķir. Un atvērties dievišķas mīlestības dziļumiem.

Dāvids un Mīhala

Kad Dāvids ar citiem ienes pilsētā – mūsu pašu būvētajos, stiķētajos mūros un dzīvītēs – Kunga šķirstu, Dieva klātbūtni un svētumu, viņš dejo un lēkā, cik vien spēka. Šajās pieaugušā ķēniņa tik necienīgajās izdarībās mēs ieraugam to, kas mūsos sakustās, kad ilgāk esam pakavējušies Dieva klātbūtnē. No sākuma Dāvids varbūt šo šķirstu nes milzīgi nopietns, tas taču Dieva šķirsts! Tur jāiet vienā solī un taisnu muguru, tur nevar gorīties un ākstīties. Varbūt viņš ir kā īpaši saģērbies, uzpucējies svēts. Taču pēc kāda laika viņš sāk just, ka krīt laukā no šīs svarīgās lomas. Kaut kas viņā kustās, vibrē, skan, kāds neparasts ritms, aizturēti smiekli, tauriņi vēderā. Viņš mēģina to kontrolēt, tam stāvēt pretī, dzīt prom šīs gaviles, prieku, šo dīvaino melodiju, kas arvien vairāk viņu pārņēm, šo dungošanu, šo Garu, kas viņu sāk “apsēst” arvien vairāk, jo ilgāk viņš iet līdzās šķirstam. Šo bērnišķīgumu, kas tā nepiedienas.
Jo pasaule ir Dieva bērns. Tāpēc katrs mēs, kas tajā ienākam, ienākam kā bērni – pilnīgi visi. Tāpēc arī Dāvids, kad viņš pietiekami ilgi iet blakus Dieva klātbūtnei, Dieva šķirstam, sāk izturēties kā bērns – dejot un lēkāt, cik vien spēka – kā bērns, kas pēc tam nokrīt bez spēka. Dieva klātbūtnē mēs nekad ilgi nespējam palikt pārāk pieauguši, pārāk nopietni. Lai kā mēs turētos tam pretī, mūsos skaidri parādās tas, kas mēs patiesībā esam – Dieva bērni. Viņa tuvumā viss kļūst rotaļīgi viegls. Bet Mīhala viņu aprāj, nokaunina, bremzē, grib nostopēt.
Viņi abi ir mūsos. Dāvids un Mīhala, nedomāšana un domāšana, iztēle un matemātika, spontanitāte un iegrožošana, prieks un trauksme. Kailums, atvērtība, ievainojamība un šīs bruņas, šis kauns par to, kāds esi, šī izlikšanās, šīs bailes. Tā Mīhala mūsos, kas nekad nepalaiž garām mums pateikt, ka esam šajā brīdī kaili..
Bet es zinu, šī bremze mani nenoturēs, šis kauns manī nepārņems virsroku, šie žņaugi nenožņaugs. Viss atraisīsies. Viss celsies. Neviens kaps mani nenoturēs sevī.
Tāds ir Dāvids manī. Kad tam ļaujos. Tad zinu – es pats esmu šis Dieva šķirsts. Tas mani nes. Tam atdodu savu dzīvi. Šīs klātbūtnes dēļ ir patiešām vērts.

Samuēls un Ēli

Samuēls un Ēli, divi Bībeles cilvēki, runā par Dieva klātbūtnes pieredzi – kā saklausīt, apzināties Dieva nodomu pie savas dzīves. Ko Dievs vēlas tieši pie manis? Kāda ir Viņa ideja par manu dzīvi? Kā es varu zināt, ka esmu īstajā vietā?

Jā, man nepieciešams saprast, kas ir mana dzīve Dievā. Kas es esmu pēc sava Radītāja nodoma un aicinājuma? Man vajag tieši to – savu dzīvi no Dieva sadzirdēt.

Zīmīgi, Dievs uzrunā Samuēlu naktī. Jā, varbūt tikai dziļā naktī, kad visi dienas trokšņi apklusuši un visi tik steidzamie darbi pierimuši, tu kļūsti dzirdīgāks? Pievērstāks tam, kas patiešām svarīgs. Tas jautā, vai manā dzīvē vispār nav par daudz trokšņa un steigas, kas man traucē būt, traucē dzirdēt svarīgo? Tad to vajag mainīt. Lai man būtu tāds netraucēts laiks klusumā. Laiks ieklausīties savā dzīvē un tās Avotā.

Samuēls lēnām atmostas tam, ko Dievs viņam saka. Droši vien arī mums sava ceļa apzināšanās Dievā nāk ne kā pēkšņs apskaidrības mirklis, bet drīzāk kā lēna atmošanās – soli pa solītim ieklausoties, jūtot, domājot. Lēnām rodoties sajūtai, ka kaut kas tevi aicina tieši šajā ceļā, šajā izvēlē. Ka tur kaut kas ir, ka tur kaut kas uzrunā, tur kaut kas patīk. Vai pavisam otrādi – tu sajūti, tur ir tāda netaisnība, kas jānovērš. Tur ir kāda problēma, ko neviens cits nav pamanījis – varbūt tieši man tā ir jārisina? Varbūt tas ir mans aicinājums no Dieva?

Dieva vārdi arvien nes dziļāku jēgu mūsu dzīvei. Paceļ to pāri triviālajam, tukšajam, nepalīdzošajam, izved no strupceļiem. Paver mūsu skatu daudz plašāk, ļauj ieraudzīt ar mums notiekošo tā, kā mēs paši nekad nebūtu iedomājušies.

Jā, mazliet mazāk trokšņa, steigas un drudžainas rosīšanās un mazliet vairāk laika mierā un klusumā, Dieva klātbūtnē var nest daudz laba manai dvēselei.

Marija

Marija – jauna meitene, kas saka “jā” Dieva lielajam aicinājumam kļūt par Jēzus māti.

Viņa mums atklāj, kā viss mūsos šķietami parastais, ikdienišķais, ne ar ko neievērojamais Dieva nodomā vienmēr izrādās nozīmīgs un īpašs. Kā mūsu dzīve vienmēr ir kas vairāk un jēgpilnāk, nekā mums pašiem licies. Ka mūsu dzīve ir Dieva aicināta un Viņa labvēlības piepildīta.

Tā tas notiek tad, rāda Marija, kad mēs uzdrīkstamies uzticēties un teikt Dievam “jā”. Teikt “jā” savai Dieva dotajai dzīvei, tās nosacījumiem un tās iespējām. Atsaukties klusajai Dieva Gara balsij – kas arvien iekustina mūsu dvēseli un prātu tuvāk patiesajam un skaistajam.

Mans dzīves lielais uzdevums ir mācīties teikt šādu “jā”.

Aktualitātes, Jaunumi, Pārdomu teksti