Apustulis Pāvils raksta: “Pēc man dotās Dieva žēlastības es kā gudrs namdaris esmu ielicis pamatus, bet cits uz tiem būvē. Un katrs pats lai raugās, kā viņš būvē.” (1.Kor. 3:10)
Jēzus brīdināja savus sekotājus, ka pienāks laiks, kad Viņa mācības sludināšana (konkrētā, sākotnējā vārdiskā veidolā) vairs nebūs garantija tam, ka attiecīgajā sludinātājā ir notikušas iekšējas pārmaiņas un šī cilvēka darbībā ir jūtama Svētā Gara klātbūtne. Vārdi, kurus sākumā Kristus oponenti pilnībā atraidīja, ar gadiem kļūs pierasti – tik pazīstami, ka ar laiku cilvēki iemācīsies tos nevis atraidīt, bet sagrozīt pēc sava prāta, ārēji paliekot pie rakstītā, bet iekšēji dzīvojot pavisam citā noskaņā. Pat paša Kristus vārdus pārņems un lietos cilvēki, kuriem nav dziļākas evaņģēlija izpratnes un pieredzes, un tie šos vārdus izmantos pavisam citiem mērķiem, nekā sākotnēji domāts. Tā veidosies viltus pravieši, kas ārēji pieturās pie Kristus vārdiem un izskatās līdzīgi “maigiem jēriem”, bet iekšpusē ir “plēsīgi vilki”. Nīst var ne tikai melu, bet arī ticības patiesību vārdā!
Tādā situācijā mēs atrodam sevi 21. gadsimta sākumā. Vēl nekad iepriekš cilvēki nav tik skaidri apzinājušies, ka ar valodu – vārdiem, jēdzieniem, terminiem – ir iespējams manipulēt līdz pat tādam līmenim, ka to jēga tiek apgriezta kājām gaisā. Piemēram, diktatori sevi sauc par “demokrātiski ievēlētiem tautas vadītājiem”. Tiesībsargājošās iestādes kļūst par ekonomisko grupējumu savstarpējas izrēķināšanās instrumentiem, un tas viss saukļa “Viens likums, viena taisnība visiem!” vārdā. Tā ir noticis vienmēr, bet tagad pat tie, kas nav īpaši skolojušies filozofijas niansēs, saprot, ka par ikvienu patiesību pastāv dažādi viedokļi – un tieši viedokļiem, proti, tekstu interpretācijām vai skaidrojumiem, ir galvenā nozīme tajā, kā teksti tiks lietoti. Teksti nav pat jāmaina vai jāatmet – svarīgi ir tikai tas, kā tie tiek sadzirdēti un pielietoti. Zem krusta zīmes var celt slimnīcas un patversmes, bet tā paša krusta vārdā var karot un iznīcināt idejiskos pretiniekus. Sākotnējiem vārdiem nav lielas nozīmes, svarīgs ir beigās iegūtais efekts.
Šādā ziņā Kristus pravietojums ir piepildījies visaugstākajā mērā. Kristīgas leksikas lietošana negarantē kristīgu attieksmi – tas labi redzams dažādās teologu diskusijās. Neviens sevi cienošs teologs neteiks, ka savu mācību būvē pretrunā Bībelei. Ikviens apgalvo, ka stāv uz “tīrā Dieva vārda pamata”. Tikai rezultāti – secinājumi, kas tiek izdarīti, darbības, kas tiek veiktas, – ir diametrāli pretēji. Kā atšķirt patiesību, ja “drēbes” – vārdu salikumi – vairs negarantē iekšēju vienotību ar Kristus Garu?
Reformācija savulaik mēģināja novērst šāda veida deformācijas Baznīcas dzīvē, sniedzot jaunu, precīzāku formulējumu kopumu – kā tieši jāsadzird Bībeles vēsts, lai mēs paliktu uzticīgi sākotnējai Kristus vēstij. Atcerēsimies, ka tolaik visa pamatā bija Lutera dziļi personiski piedzīvotā pieredze: tieši Bībeles Vārds, uzmanīgi un godīgi lasīts, ar svaigu un reizē tradicionālu skatu uzlūkots, ir spējīgs nest dvēselei dziedināšanu un pestīšanu. Dievs darbojas caur savu Vārdu – spēcīgā, cilvēku un pasauli transformējošā veidā. Luters bija atklājis sev no jauna īsto pamatu, uz kura ceļama visa pārējā teoloģijas un dzīves ēka (1.Kor.3:10 – sk. raksta ievadmoto).
Drīz vien izrādījās, ka Bībeles teksts gan ir visiem pieejams, taču cilvēka greizā sirds ir spējīga to sistemātiski nedzirdēt un pārprast. Tā vietā, lai ieklausītos Lutera sacītajā, viņa laika Baznīca izvēlējās censties apklusināt kaitinošo vācu mūku, kas, iedomājieties, mēģināja citādā veidā, ar pilnīgi jauniem akcentiem izklāstīt Baznīcas sākotnējo, evaņģēlijos fiksēto atklāsmi un mācību. Notika šķelšanās, kura sāpīgi atbalsojas vēl mūsdienās.
Ko iesākt, ja cilvēks klausās, bet nedzird un nesaprot – vai vismaz šobrīd negrib saprast? Ticība ir Gara dāvana, iekšējo pārveidi un atjaunotni cilvēkos mēs nevaram panākt ar ārējiem līdzekļiem. Līdzi ar to nākas rēķināties, ka Bībele tika un tiks lasīta dažādi, secinājumi būs atšķirīgi – ne tāpēc, ka Rakstu teksts būtu nepareizs vai kļūdains, bet cilvēka grēcīgās, vecās domāšanas un uztveres dēļ.
Luters rakstīja. Daudzos un dažādos veidos viņš mēģināja formulēt to, ko bija no evaņģēlija satvēris, ko Kristus viņam bija atklājis. Varbūt izdosies sasniegt dzirdīgas ausis? Pēc viņa nāves jautājums kļuva vēl aktuālāks: kā nosargāt Reformācijas pamatā esošo eksistenciālo, dzīvo, garīgo pieredzi? Radās Vienprātības grāmata, izcili teologi formulēja mācību tik precīzi, cik vien spēja. Kādu laiku likās – jaunā luteriskās teoloģijas valoda, jaunie, skaidri definētie termini, jaunais akcentējums sniegs drošu, precīzu un neapejamu līdzekli patiesības nosargāšanai.
Bet – te mums jāatgriežas pie tā, ar ko iesākām, – ejot laikam, valoda kļūst pierasta, un cilvēks pakāpeniski atklāj dažādas sīkas “plaisas”, kas atkal paver iespēju nomainīt saturu, paliekot pie vecās formas. Vēlreiz – vārdi, it īpaši tādi, kas ir daudzus gadsimtus seni, paši par sevi negarantē patiesumu.
Ko iesākt? Jēzus aicināja garus atšķirt pēc augļiem (Mt.7:15-20). Mācība ir ļoti svarīga, jo acīmredzamas aplamības ved cilvēkus postā, līdzīgi kā nepareiza karte veicina apmaldīšanos un novirza no mērķa. Bet to, ko konkrētais sludinātājs sevī nes, kāds ir gars, kam viņš patiesībā kalpo, redzam pēc augļiem, nevis pēc ārējas piederības kādam valodas slānim. Pat tie, kas saka: “Kungs, Kungs!”, ne vienmēr ir Kristum pazīstami (Mt.7:21-23). Pat tie, kas atsaucas uz evaņģēlisko ticību, ne vienmēr ir uzticīgi evaņģēlija aicinājumam.
Tāpēc būsim uzmanīgi tad, kad izvērtējam viens otru. Mums ir tiesības un pienākums būt nomodā. Bet ne tikai par vārdiem, teikumiem un formulējumiem, bet arī par garu, kādā tie tiek izteikti! Un ne tikai par savu oponentu “garu”, bet arī – pārbaudot pašiem savu attieksmi un darbības veidu. Kādi ir augļi? – lai tas ir centrālais, izšķirošais jautājums.
Visas šīs pārdomas manī radās, vērojot sakarsētās emocijas un vārdu cīņas Latvijas mediju telpā ap LELB mācītāja J. Rubeņa grāmatu “Viņa un Viņš”.
Grāmata tiek rakstīta, lai to lasītu, izvērtētu, daudzos gadījumos – lai ar to iekšēji izcīnītu cīņas. Tā nav laba grāmata, kas nepasaka neko jaunu un neizraisa nekādu iekšēju kustību vai pretestību. Jaunais vienmēr ir izaicinājums. Nereti patiesība ir kaut kur pa vidu – starp to, kā es domāju līdz šim, un to, kas man tiek celts priekšā. Tas pieder pie normāla izaugsmes procesa.
Es nevēlos šajā brīdī aizstāvēt vai kritizēt J.Rubeņa darbu, bet aicinu atcerēties, ka garu atšķiršana nav tik vienkārša lieta, kā pirmajā brīdī liekas. Liberālisms spēj zem iecietības un cilvēkmīlestības vārdiem paslēpt iznīcības garu, bet arī pārprasts fundamentālisms spēj nokaut mīlestību jau no attāluma. “Staigāšana patiesībā” ir Personas – Kristus un Tēva Gara – klātbūtnes, nevis tikai formulējumu jautājums. Atcerēsimies to, pirms izdarām galējo spriedumu par kādu, kurš sevi apliecina par Kristus sekotāju un mācekli.
Jēzus sacīja: “Es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, – nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, – tas nododams elles ugunīs.” (Mt.5:22). Kāpēc tieši “stulbais bezdievi” ir tik problemātiska lieta Jēzus skatījumā? Tāpēc, ka dusmas un lamāšanās, lai cik grēcīgas būtu pašas par sevi, ir cilvēku attiecību un tiesas jautājums. Bet tas, kurš savu brāli dēvē par bezdievi, ne tikai izsaka savu viedokli, bet kūda citus nostāties pret otru (jo kuram gan nav pienākuma novērsties no “bezdievja”?). Tā brālis tiek nokauts – un tas ir grēks Dieva priekšā. Arī šajā gadījumā vārdi ‘nelga’ un ‘stulbais’ skan līdzīgi, bet jautājums ir par garu, kāds pār mums valda: izlabot “kļūdainu brāli” (tad, saskaņā ar Kristus mācību, vajadzētu vispirms runāt ar viņu pašu), dusmās novērsties (“Tāds nododams tiesai”, saka Jēzus), censties aizskart un ievainot (“Tāds nododams sinedrijam”, saka Jēzus) vai vienkārši iznīcināt un nonāvēt (“Tāds nododams elles ugunīs”)?
Jā, zinu, ka ir iespējams citēt daudzas citas Rakstu vietas, kas runā par nepiekāpību maldu un netaisnības priekšā. Es arī zinu, ka galvenais un būtiskākais jautājums ir tieši tas, ko mēs spējam vai nespējam vairs uztvert par savu brāli. Viedokļu cīņas palīdz pieņemt labākos lēmumus. Tāpēc es ceru, ka mēs turpināsim diskutēt par konkrētām tēmām vai ierosmēm, jo tā ir veselīgas Baznīcas un teoloģiskās vides zīme, bet vienlaikus mācīsimies to darīt tā, lai netiktu nodots tas Gars, kas mūs ir aicinājis un kuram mēs piederam. Pārfrāzējot apustuli Pāvilu – lai aizstāvēdami un citiem sludinādami mīlestības evaņģēliju, paši nenonākam ārpus tā.
Mācītājs Indulis Paičs
