Lutera draudzes ilggadīgā locekle Lidija Grūbe mūžībā aizgāja 82 gadu vecumā, bet jau labu laiku iepriekš viņa bija izlēmusi: kad manis vairs nebūs, vēlos savu dzīvokli ar visu iedzīvi dāvāt Rīgas Lutera draudzei.

„Lidija bija ļoti sirsnīga, optimistiska un dāsna sieviete. Kaut arī viņai bija ļoti maza pensija un nācās dzīvot ļoti taupīgi, viņa allaž atrada kādu mazumiņu, ar kuru padalīties. Viņa nekad nesūdzējās, ka viņai ir grūti,” stāsta Ainas kundze, Lidijas ilggadēja mājapmeklētāja. Ar Lidiju dzīves ceļi viņas saveda kopā, kalpojot draudzes Diakonijā. Lidija bija apslimusi, tādēļ kādu laiku nebija sanācis atnākt uz baznīcu. Diakonijas dāmas to bija pamanījušas, tādēļ piezvanīja, lai apjautātos, kas atgadījies. „Tā aizsākās mūsu draudzība. Lidija man teica, ka viņa mani redz kā savu vecāko māsu, kuras viņai nekad nav bijis. Mēs kopā lasījām Bībeli, pārrunājām lasīto, palīdzēju viņai aizbraukt līdz tirgum vai no tā atgriezties,” atceras Ainas kundze.

Viņai atmiņā palicis kāds stāsts, kurš ir spilgts piemērs tam, kā Lidija skatīja dzīvi. Pensija viņai bija pavisam neliela, tādēļ Lidija lūdza palīdzību arī Rīgas Sociālajā dienestā. Kad sociālā dienesta darbiniece viņai jautāja, vai viņai ir parāds par dzīvokļa maksājumiem, Lidija ar lepnumu atbildējusi, ka neesot gan, viņa vispirms apmaksā visus rēķinus un tad raugās, kā naudas lietas saplānot līdz nākamajai pensijai. Sociālā dienesta darbiniece teikusi, ka tad jau viņai droši vien ir bagāti radinieki, kas var palīdzēt, uz ko Lidija atbildēja: „Jā, man ir bagāts Tēvs.” Pēc darbinieces neviltotā izbrīna acīs – kā gan tik cienījamā sievietes vecumā var būt vēl dzīvs viņas tēvs, Lidija papildinājusi, ka tas ir Debesu Tēvs, kas viņai allaž palīdz un Viņa mīlestība ir neizmērojama.

Pateicībā par Dieva svētību Lidijas dzīvē, viņa mūža beigās nolēma visu, kas viņai bija – divistabu dzīvoklis Pārdaugavā un sadzīves mantas – uzdāvināt Rīgas Lutera draudzei.

Ieva Ansone, Diakonijas vadītāja, atceras, ka, ciemojoties pie Lidijas, viņas dzīvoklī vienmēr bijis ļoti, ļoti tīrs. „Pat visas glāzes stiklotajā sekcijā allaž bija izslaucītas no putekļiem. Lidijas istabā auga ļoti skaista Ķīnas roze, kas nedēļu pēc tam, kad Lidija nomira, nokalta. Izskatās, ka roze aizgāja kopā ar Lidiju,” atmiņās dalās Ieva Ansone.

Ainas kundze domā, ka Lidija būtu gribējusi pārējiem draudzes locekļiem atstāt novēlējumu: „Viņa būtu gribējusi vairot mīlestību, tādēļ aicinātu mīlēt vienam otru un dalīties savā mīlestībā ar ikvienu, kas ienāk mūsu dzīvēs.”

Lidijas sadzīves mantas Drēbju kameras dāmas uzdāvināja cilvēkiem, kam tās bija visvairāk nepieciešamas. Daļa no Lidijas mantām piedzīvoja pavisam negaidītu likteņa pavērsienu – tās turpinās savu dzīvi Rīgas Jaunajā teātrī kā izrāžu rekvizīti. Dzīvokli pārdod, lai visu iegūto naudu ieguldītu Rīgas Lutera baznīcas remontā, kuru esam ilgi atlikuši. Lidijas dāvana draudzei ir spēcīgs pamudinājums mums ķerties pie darba jau 2014.gadā.

Lidijas dāvana ir sēkla, kurai jākrīt auglīgā zemē. Tu vari pievienot tai savu artavu, palīdzot baznīcas telpām atgūt mirdzumu.

Baznīcas kosmētiskais remonts, kad to būsim pabeiguši, allaž būs kā atgādinājums par Lidijas nesavtīgo dāvanu un aicinājumu mīlēt vienam otru.