Dievkalpojums svētdien, 19.novembrī 11.00 Rīgas Lutera draudzē (tiešraide Lutera draudzes YouTube kanālā: https://youtube.com/live/FrdKEtJy0yQ?feature=share
Kad tuvojas Mūžības svētdiena, arī domas sāk virzīties mūžības virzienā. Tas ir laiks, kad varam pārdomāt, ko mēs kā kristieši saprotam un ticam – kas notiek ar cilvēku pēc nāves. Tas, ka par šo tēmu ļoti dažādos uzskatos ir kristietībai nepiederoši cilvēki vēl nebūtu liels pārsteigums, tomēr arī pašās baznīcās un draudzēs valda liela domu dažādība un nevienprātība šajā jautājumā. Mierina varbūt tikai atziņa, ka tikpat liela dažādība par šo tēmu valdīja arī Jēzus laikā – gan grieķu romiešu kultūrā, gan arī ebreju vidū.
Jo īpatnējāk tas ir tāpēc, ka Jaunā Derībā mēs atrodam par šo tēmu visai kristālskaidras domas. Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem nepārprotami raksta par to, ka Dieva tautai ir apsolīta jauna ķermeniska eksistence, mūsu tagadējās ķermeniskās dzīves Piepildījums un Pestīšana.
Pāvils vēstulē filipiešiem raksta, ka mēs piederam debesīm, bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs, kad šīs zemes darbi būs tad beigušies, tur sēdēsim rokas klēpī salikuši. Tūlīt pēc šiem vārdiem Pāvils norāda, ka Jēzus pārmainīs mūsu “zemības miesu”, mūsu tagadējos, ierobežotos ķermeņus un darīs tos līdzīgus Kristus “godības miesai” un tas notiks tajā pašā spēkā, ar ko Kristus visas lietas pakļauj sev. Pāvils nesaka – vienu dienu jūs nomirsiet un nonāksit pie viņa. Nē. Jūs jau esat Kristū tagad, dzīves laikā. Šī Kristū esošā jūsu dzīve šobrīd vēl nav visai redzama, bet tad tā uzplauks, atklāsies visā pilnībā – kā no puķes sīpola, viena veida ķermeņa, vienā dienā atveras pati puķe, savā pilnīgajā, sīpolā līdz šim apslēptajā ķermenī.
Mācītājs Linards Rozentāls