Dievkalpojums Rīgas Lutera baznīcā Torņakalnā svētdien, 3. novembrī 11.00. Dievkalpojuma tiešraide Rīgas Lutera draudzes YouTube kanālā
Kāpēc mēs esam luterāņi?
Kāpēc mēs saucam sevi par luterāņiem? Tas nav tāpēc, ka esam daudzi nākuši no Kurzemes vai Vidzemes, vai tāpēc, ka Latvijā līdz II Pasaules karam luteriskai baznīcai piederēja absolūtais iedzīvotāju vairākums. Arī ne tāpēc, ka jūtamies piederīgi Ziemeļeiropai vai tāpēc, ka gadsimtiem ilgi atradāmies vācu garīgajā kultūrtelpā, un Vācijas robeža no Torņakalna bija – iedomājieties tikai – vien 260 kilometru attālumā. Beigu beigās arī ne tāpēc, ka esam uzticīgi kādai konkrētai baznīcai, jo visas baznīcas institūcijas nāk un iet un nekad nav bijis citādāk.
Mēs esam luterāņi tāpēc, ka līdzdalam un jūtam sevi piederīgus luteriskās teoloģijas identitātei. Mūsu teoloģiskā identitāte ir luteriska. Tāpēc mēs arī esam luterāņi. Interesanti, ka vārdu identitāte Bībele nepazīst. Tur tāds vārds nav minēts. Čehu teologs Tomāšs Halīks, kuru jau esmu šad un tad pieminējis, uzskata, ka vistuvākais vārds jēdzienam “identitāte” ir tas, ko viduslaiku teoloģija apzīmēja ar vārdu “dvēsele”. Kas ir tas, kas vienu cilvēka dara par to cilvēku, kas viņš ir – par vienīgo tādu un ne ar vienu citu neaizvietojamu – tā ir viņa identāte. Kā senāk teica – dvēsele.
Kas ir manas luteriskās ticības dvēsele un identitāte?
Tā ir žēlastība. Tieši Dieva draudzīgā un labvēlīgā pievēršanās mums ir luteriskās teoloģijas gravitācijas centrs. Un tā kā mēs tam piekrītam un to atbalstam, apliecinam un pārstāvam, mēs esam luterāņi. Mūsu ticības visuma centrs ir žēlastība. Ap to viss griežas un tā visu pievelk un uz to viss tiecas. Žēlastībā mēs esam izglābti.
Mācītājs Linards Rozentāls
Mūzika: Ingūna Grīnberga
