Rīgas Lutera baznīca Torņakalna ielā 3/5, Rīgā, šīs dienas ir atvērta, lai katrs, kas to vēlētos, varētu šajā mūsu kopīgās nelaimes laikā pabūt dievnamā klusumā, aizlūgšanās, pieminot traģēdijā bojāgājušos. Draudzes centrā šajās dienās ir sastopami draudzes mācītāji, lai ar viņiem runātu par dzīvi un nāvi, par bailēm un apjukumu, par gaidīšanu un lūgšanu.
Dažkārt mēs varam tikai skatīties uz to, kas notiek vai uz to, vai kas jau noticis. Mēs vairs neko nevaram ietekmēt un mūs pārņem bezpalīdzīgums un nespēks. Taču ir kaut kas, kas var mums palīdzēt dzīvot šo mirkli. Kaut vai tikai šo mirkli. Tas nevar padarīt nelaimi par nebijušu, bet var palīdzēt mums ļaut tai iet cauri, noturoties un netopot aizrautiem nelaimei līdz. Tā ir Klātbūtnes apziņa. Traģēdijas un nelaimes, vētras un zemestrīces nešķiro nevienu. Tām nav sirds. Tās ir aklas. Bet Dievs ir citāds. Viņa balss ir klusa, rāma un cilvēciska. Mēs varam pie Viņa raudāt, bēdāties, cerēt un saņemt jaunu spēku. Ne vienmēr Viņš var mūs paglābt no posta. Bet Viņš var mums palīdzēt netikt šī posta izpostītiem, sagrautiem, paralizētiem. Neļausim šim postam sagraut mūs. Posts izposta māju, bet mūsu uzdevums ir neizpostīt vienam otru, viens otru vainojot, vienam otru sitot krustā, jo mēs esam vajadzīgi viens otram. Uz daudziem mūsu Kāpēc nav atbilžu, bet to vietā ir Dieva klusā balss, kas mūs aicina dzīvot, darboties, atjaunoties, atdzīvoties, vienkārši dzīvot šo brīdi. Šajā pasaulē nereti plosās posts, taču tas bēg no tā, ka cilvēki nesastingst bailēs un vainā, bet ir viens ar otru, neatstāj viens otru un kopīgi mēģina darīt labāko, ko tie var.
Rīgas Lutera baznīca un Draudzes centrs ir atvērti apmeklētājiem visu dienu.
Piektdien, 22. novembrī, plkst. 18.00 zvanīs baznīcas zvans – kopības un līdzjūtības balss.
