PIEKTĀ DIENA – PIRMDIENA
Taču lopiņiem laikam taisnība. Silīte, kas sasista un saplaisājusi, ir tukša. Ja jau ūdens tajā neturas, tad tā ir nederīga. Jo man ienāca prātā, ka visas Ziemsvētku silītes, patiesībā, ir tukšas. Lai ko mēs tajās saliktu, Bērns ir citur. Viņš nav silītē, bet katrā no mums. Viņš dzimst mūsos, aug mūsos, staro no mums. Ir tādas dienas un tādi brīži, kur mēs tik ļoti sajūtam – mīlestība manī vēl ir kā bērns, tāpēc es ļaušu tai augt stiprākai. Vai kad es aptveru – cerība manī ir vēl kā mazs bērns, man jāpalīdz tai izaugt lielai. Vai labestība manī ir vēl kā pavisam mazs bērns. Arī mums katram ir deviņas gaismas, deviņi veidi, kā Bērns mūsos aug. Gara augļi mūsos. Šajos svētkos varbūt mums nebūs, ar ko tajā dalīties. Tā var būt. Bet tad dalīsimies ar sevi. Dalīsimies ar savu kaķi vai suni, vai mājas sesku. Uzrīkosim svētkus sev. Lasīsim labu grāmatu sev. Paskatīsimies kādu labu seriālu sev. Sacīsim jaunavas Marijas garā – Jā – tai situācijai, kurā esam, ko nevaram ietekmēt un mainīt. Dalīsimies visā ar sevi. Jo dalīšanās – tā ir piektā Ziemsvētku gaisma. Gudrie dalījās ar dāvanām. Kristus dalās ar sevi. Jo izšķirošais ir, vai mēs paši kļūstam par šo silīti, kurā Kristus var piedzimt. Kurā Kristus aug. Kuru Kristus pāraug. Un mēs augam līdz ar viņu. Jēzus piedzimst sasistā silītē. Tādā, kā mēs katrs. Jo Kristus nekad nejūtas ērti tur, kur ir pārāk gludi, pārāk līdzens, pārāk smuks, pārāk kārtīgs. Tāpēc arī Viņš dzimst tur, kur ir, kā ir. Tikai no tā, kas pietiekami saplaisājis, sasists un apdrupis, nobružāts un vienkārši tāds, kāds ir, var piedzimt kas jauns, kāds Bērns mūsos, kas visu dzīvu dara. Arī tas, laikam, ir kāds dievišķs Ziemsvētku likums.
Mācītājs Linards Rozentāls
