OTRĀ DIENA – CETURTDIENA
Mans šī gada vārds ir – drosme. Jo šis ir bijis viens drosmes pilns gads. Ziemsvētku astotā gaisma tajā ir izlējusies pārpārēm. Mēs daudzi esam bijuši drosmīgi runāt un drosmīgi darīt. Mēs esam drosmīgi mainījuši to, kas iepriekš likās pilnīgi nemaināms. Mēs – it īpaši gada otrajā pusē – esam vairāk skatījušies uz priekšu, mazāk atpakaļ. Mēs esam drosmīgi atraisījušies un drosmīgi pieķērsušies. Mēs esam drosmīgi beiguši un drosmīgi sākuši. Jo vairāk par to domāju, jo manī milzt pārliecība – šī gaisma ir bijusi gada svarīgākā gaisma. Ne visiem ir viegli būt drosmīgiem. Īsta drosme aug no ticības un mīlestības. Drosme dzimst, kad sākam sevi mīlēt. Kad nonākam pie atziņas, ka mēs vienmēr un visur esam īstajā laikā un īstajā vietā, un viss, kas notiek, ir pareizi. Ja to aptveru, varu būt dziļa miera pilns. Man vairs nav jātiecās pēc citādākas dzīves. Tā jau ir manī un man apkārt, un visur, kur vien krīt skats – visur izaicinājumi, lai es augtu un taptu. Es noslēdzu šo gadu ar drosmes pilnu prieku. Tas ir bijis labs gads. Grūts gads. Dažkārt kā pa virvi ejot. Vēl migla mazliet aizsedz sauli, bet tā jau ir pietiekami augstu uzlēkusi. Tāpēc šī gada mani Ziemsvētku favorīti (aiz Jāzepa, protams) ir gudrie. Šie drosmīgie gudrie. Bet varbūt drosme arī bija viņu gudrība? Patiesībā, ar viņiem viss bija ļoti vienkārši. Gudrie gāja uz gaismu. Viņi drosmīgi gāja tur, kur gaisma rāda. Un nezināja, kur un pie kā aizies. Manuprāt, tas ir pats, pats galvenais. Vienkārši ejam gaismas virzienā, ejam, kur gaisma mūs ved. Kad esi tumsā, nav nekā gudrāka. To vēlu arī jums visiem – šajā Ziemsvētku vakara rītā!
Mācītājs Linards Rozentāls
