ASTOTĀ DIENA – PIEKTDIENA
Godīgi sakot, Jēzus nebija ģimenes cilvēks. No viņa dzīves mums ir palikuši stāsti par to, ka tad, kad viņš sāka sludināt, viņa ģimene nebija ar to mierā. Viņi iebilda viņa aiziešanai no ģimenes un centās vest viņu atpakaļ un pie prāta. Jēzus bija savas ģimenes nesaprasts un pārprasts, viņu uzskatīja par traku un nejauku. Un mēs daudzi zinām, kā tas ir, kad šīs mūsu tik svarīgās, ciešās, reiz mums dzīvi un dzīvību nodrošinošās saites pārtrūkst. Vai sāk irt. Lai Jēzus varētu būt viņš pats, viņam no ģimenes bija jāaiziet. No ģimenes perspektīvas pazudušais dēls, bet ko gan par sevi domāja viņš pats? Varbūt tāpēc Jēzus arī stāsta līdzību par šo dēlu. Tā ir par Viņu pašu. Par jaunākā dēla izaugsmi un individuāciju? Par cilvēku, kurš dodas meklēt to, kas viņš ir. Dievs tam neliek šķēršļus. Viņš kā Tēvs dod visu, kas ir iespējams, un nestāv par šķērsli, dēlam dodoties prom. Arī Jēzus savai ģimenei bija pazudušais dēls. Mums ir jāaiziet no savām mājām, proti, no tās ērtībām, drošībām, ilūzijām, sīkumiem un sāpēm. Tikai tā mēs varam sasniegt paši savus un Dieva nospraustos mērķus. Tā ir otra Ziemsvētku gaisma. Vienatne un aiziešana projām no visiem, lai tu kļūtu tu pats. Kad tu paliec viens pats. Kā daudzi paliks šajos svētkos.
Mācītājs Linards Rozentāls