ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
VIENPADSMITĀ DIENA. …UZ VISUVALDĪTĀJU.
Vai tas nav mazliet kļūmīgi, ka no visām iespējamām Dieva īpašībām tieši “visuvaldīšana” ir ne tikai vienīgā, kas iekļuvusi ticības apliecībā, bet pieminēta pat veselas divas reizes? Neviena vārda par mīlestību, žēlastību, tuvumu un klātbūtni. Nē. Tikai un vienīgi “visuvaldītājs”. Šodien skaidrs, ka “visuvaldīšana” ir tikai viens no apzīmējumiem, kuru var attiecināt uz Dievu, turklāt arī nebūt ne svarīgākais un pirmais. Jo ar šo mūsdienu cilvēkam rast saiti visgrūtāk. Jo kā tad tas tā sanāk, ka Viens, kurš visu valda un pārvalda, pieļauj visu, kas cilvēkos un ar cilvēkiem notiek – šīs neizmērojamās sāpes un ciešanas? Vai Viņš negrib iejaukties? Bet varbūt nevar? Tad kāds ir Dievs, beigu beigās – tāds, kurš visu var, vai tāds, kurš neko nevar? Atbildes uz jautājumu par Dievu un ciešanām, un ļaunumu nav. Katrā ziņā, ja Dievu definējam kā to, kas visu valda, bet nesaprotam kā. Bet varbūt to nevar saprast. To var tikai piedzīvot.
Dievs ir mīlestība.
Jēzus brīvprātīgi un apzināti pieņem un iztur pasaules sāpes, un atsakās savas ciešanas projicēt citos vai citur. Viņš ir spogulis, kurā mēs redzam, ko cilvēks cilvēkam šajā pasaulē spējīgs izdarīt, kā sāpināt, nolādēt, izstumt, sist krustā. Kailais, asiņojošais, bezpalīdzīgais Dievs iezīmē galu visām “visuvaldīšanas” fantāzijām, kādas mēs saistām ar Dievu. Viņa visuvaldīšana ir nevis spēkā un kontrolē, bet gan mīlestībā un sava visu dzīvu radošā Gara nodošanā mums. Dievs nediriģē vēsturi un mūs. Viņš to visu mīl. Un no šīs mīlestības pieredzes mēs sākam ticēt.
Mācītājs Linards Rozentāls
