ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
TRĪSDESMIT PIRMĀ DIENA. …uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.
Apustulis Pāvils saka – cilvēks augšāmceļas kā garīga miesa. Pēc nāves cilvēka garīgā daļa, tā teikt, “pacelta pāri visam” debesīs un uz visiem laikiem sāk šo realitāti ietekmēt un mainīt, veidot – uz vienu vai otru pusi, bet, jebkurā gadījumā, kopā Dievu piedalīties šīs realitātes tālāk radīšanā. Un Dievs no visa, pat vistumšākā, var radīt kādu gaismu. Pagājušā nedēļā par šo domājot, nonācu pie kādas man pašam šo ticību miesas augšāmcelšanai un mūžīgai dzīvībai ļoti izskaidrojušas līdzības.
Cilvēka dzīve ir kā grāmata, kas uzrakstīta ļoti retā valodā. Tajā runā tikai viņš. Varbūt vēl kāds, kurš šim cilvēkam ļoti tuvs, kaut ko no šīs valodas saprot. Bet dzimtā tā ir tikai viņam. Ļoti reta valoda. Un viena grāmata šajā valodā, kuru var tā pa īstam nopietni lasīt tikai viens cilvēks. Un pat viņš tur daudz ko nesaprot. Par sarežģītu arī viņam šī valoda. Un tad cilvēks nomirst. Un šķiet – pagalam viss. Gan grāmata, gan valoda, kurā vairs pilnīgi neviens nerunā un neviens no tās neko nesaprot. Nu, varbūt kādi atceras kādas skaņas, kādus toņus. Taču aizejot no dzīves, cilvēks nonāk pie Dieva. Ko tas nozīmē? Dievs viņa dzīvi pārtulko. Visu līdz pēdējam. Katru elpas vilcienu, katru žestu, katru sajūtu un brīdi. Dievs mūsu dzīvi, kura ir kā grāmata retā valodā, pārtulko valodā, kurā runā visi. Kādā tik izplatītā valodā, ka no tās kaut ko saprot jebkurš. Un Dievs laiž šo tulkojumu pasaulē. Nu, katrs tagad var no tā ko iegūt. Šī grāmata sāk ietekmēt tik daudzus. Tā sāk skanēt tur, kur mēs pat iedomāties nevaram un tā, kā nespējam pat aptvert. To arī nozīmē miesas augšāmcelšanās. Cilvēks kļūst garīgs, jo augšāmceļas garīga miesa. Viņš sāk skanēt šajā realitātē mūžīgi Dieva mīlestības valodā. Tāpat kā Kristus, kurš ir miris un pavisam miris, un tomēr – mums vēl grūti aptveramā veidā – dzīvs. Jo Augšāmcēlies. Tā Augšāmcēlies, ka bez Viņa nekas labs šajā pasaulē nevar notikt. Pie visa skaistā, patiesā, labā Viņš ir klāt. Jo Viņš ir mīlestība, kas ir visā un pār visu. Arī katra cilvēka miesas augšāmcelšanās notiek šīs mīlestības Garā. Un vēl es domāju – tomēr labi, ka ticības apliecība runā par mūžīgo dzīvību nevis mūžīgo nāvi. Kristīgā ticībā vienmēr ir bijuši strāvojumi, kuri ir ticējuši nevis tam, ka grēcinieki tiks nodoti mūžīgam sodam, bet gan lielajam Izlīgumam visa un visu starpā. Vai tiešām Dievs, kurš ir mīlestība, nodos cilvēces lielāko daļu mūžīgai koncentrācijas nometnei? Tam es nevaru ticēt. Viss nāks gaismā – svētības un grēki, mīlestība un sāpes, viss, ko mēs esam devuši un nodarījuši citiem, un citi devuši un nodarījuši mums – un viss tiks dziedināts, apžēlots, pārvērsts. Arī tas, ko neapzināmies. Jo Kristus ir augšāmcēlies. Viņa mīlestība ir visa mērs un visam pāri. Visām cilvēku dzīvēm, kas bijušas, ir un vēl tikai būs.
Mācītājs Linards Rozentāls
