Septītā diena
Nedēļa pagājusi. Mūsu ceļu pretī Ziemsvētkiem sākām ar Tēvreizi. Tā noslēdzas nevis ar vēl vienu, pēdējo lūgumu, bet gan – “Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos.” Man šķiet, ka tie ir vārdi no nākotnes. Ir tādi brīži, kuros tagadne noslēpumainā veidā pietuvojas nākotnei. Varbūt tas ir, kā izliecas laiks. Un nākotnē iespējamais sāk ietekmēt mūsu lēmumus, izvēles, sapņus, rīcību. Mēs sākam redzēt kaut ko, kas vēl tikai būs. To, kas iespējams. Ziemsvētki ir viens no šādiem brīžiem. Mēs dzirdam un dziedam, un kaut ko mazliet pat redzam no pasaules, kāda tā ir iespējama. Kristus bērnā sevi piesaka citādāka dzīve, kas iededzina šajā pasaulē jaunu gaismu. Dzīve, no kuras mainās citas dzīves un pasaule sāk pildīties ar Dieva valstību. Tas virmo gaisā Ziemsvētos – šī burvība, šīs brīnuma gaidas, šī sajūta, ka viss var būt citādāk, ka viss vēl ir priekšā. Kurts Marti, dzejnieks, saka: “Jēzus Kristus ir nākotne katrā cilvēkā un tieši tāpēc mums, kristiešiem, jābūt priekšējās rindās visur tur, kur nākotnīgais, jaunais un par šodienu labākais tiek plānots, izmēģināts un uzdrīkstas būt.”
Mācītājs Linards Rozentāls