ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
SEPTIŅPADSMITĀ DIENA. …IEŅEMTS NO SVĒTĀ GARA, DZIMIS NO JAUNAVAS MARIJAS.
Viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem ticības apliecībā mūsdienu cilvēkam. Strupos vārdos aprakstīts Jēzus Kristus sākums. Bet par sākumiem, kas aprakstīti gan Bībelē, gan šeit, jāatceras, ka tie vēstī nevis par to, kā viss sākās, bet par to, ko nozīmē tas, kas ar Jēzu sākās? Tā tas ir Radīšanas stāstos, tā tas ir Jēzus piedzimšanas stāstos. Piedzimšana no jaunavas Marijas atspoguļo antīkajā pasaulē valdošo priekšstatu, ka tikai tas cilvēks ir dievišķs, kurš ir piedzimis šādā veidā. Ieņemts no Svētā Gara – tēls, kas saka – Viņš ir no Dieva. Šis bērns ir no Dieva. Strupie vārdi par Jēzus sākumu ir vēstījums visiem apkārtējiem – arī Jēzus ir Dieva Dēls, arī Viņš ir no Dieva – lai ko citi par viņa izcelsmi apkārt runātu. Šie ticības apliecībā iekļuvušie tēli ir veids, kā tā laika cilvēka uztverei tika vēstīts, ka Jēzū cilvēciskais un dievišķais ir vienreizīgi savijies kopā. Mums šāds izteiksmes veids ir drīzāk svešs. Tajā pašā laikā tā ir skaidra ziņa, ka Vārds no teoriju, konceptu un ideju pasaules nonāk materiālajā, ķermeniskajā. Neviena cita reliģija nav tik piezemēta, tik materiālistiska, tik ķermeniska kā kristietība. Beigās viss beidzas ķermenī. Vai tad nevarēja kaut kā mazliet garīgāk? Atšķirībā no vēlākajām kristietības izpausmēm, Bībele un ticības apliecība ir ļoti ķermenim draudzīga. Ķermenis ir Dieva templis nevis dvēseles cietums. Matērija un Gars nav pretmeti, bet vienas realitātes divi aspekti. Apustulis Pāvils piekrītoši citē sava laika grieķu filosofus: “Mēs arī esam viņa dzimums.” Dieva cilts. Arī mūsos un caur mums Dievs grib nākt pasaulē. Ortodoksie kristieši saka: “Dievs kļūst par cilvēku, lai mēs kļūtu kā Dievs”. Tas noteikti nav domāts bioloģiski. Bet, ja tas nenotiek arī ar mūsu ķermeni, ar mūsu rokām un kājām, ar mūsu acīm un ausīm, ar mūsu sirdi un prātu, ar mūsu personību un dzīves enerģiju, ja tas viss paliek tikai teorijā, tad viss izčākst pusceļā – kaut kur starp Nācareti un Betlēmi. Varbūt, ja raugāmies tā, šie kodolīgie vārdi ticības apliecībā nevis traucē, bet tomēr palīdz mums ticēt?
Mācītājs Linards Rozentāls
