ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVPADSMITĀ DIENA. …UZ DEBESS UN ZEMES.
Realitāte ir viena, kurā debesis un zeme savijušās neatšķetināmi kopā. Tā es domāju. Arī Jēzus norāda uz debesīm, kuras ir nevis augšā vai nākotnē, bet šeit, “mūsu vidū”. Toma evaņģēlijā Jēzus saka: „Ja tie, kas tevi vada, tev saka „skaties, Valstība ir debesīs,“ tad putni tevi apsteigs. Ja tie tev saka „tā ir jūrā,“ tad zivis ir tur pirms tevis. Taču Valstība ir tevī un ārpus tevis” (3. logija). Robeža starp šo pasauli un to pasauli ir kā līnija, kur beidzas pludmales smiltis un sākas jūra. Viss ar visu savijies kopā. Tur visas pretrunas savijas kopā un visas krāsas. Jēzū Kristū šī savīšanās kļūst redzama kā nevienā citā. Tur, Viņā, viss ir galīgi savijies kopā. Tā, ka vairs neatšķetināsies, nesaliksies atpakaļ pa kamoliem. Tur, kur viss savijas kopā un sajaucas kopā, dzimst jaunas krāsas un jauni salikumi. Varbūt arī mēs tā varam – redzēt mūsu dzīves kā daudzu pavedienu savijumu. Tajā ir arī traģiskais, sāpīgais, ļaunais. Katrs jauns pavediens, kas esošajam pievijas klāt, maina kopīgo noskaņu. Taču mūsos no iesākuma ir tik daudz labā, tik daudz svētības, tik daudz Dieva. Mūsu dzīves skaņdarba pamatā ir ļoti pozitīva, pat priecīga tēma. Jā, kādreiz šo tēmu daudz kas nomāc. Taču agri vai vēlu tā atkal izspurdz un izvijas no visiem samezglojumiem laukā. Debesis tomēr ir – nevis zem zemes, nospiestas, noliegtas, aptumšotas, bet virs. Skaties, kur gribi, tās visam ir pāri.
Mācītājs Linards Rozentāls
