ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVDESMIT SESTĀ DIENA. …UZ SVĒTO GARU.
Viens no pārracionālajiem fenomeniem, kas saistījās ar Svēto Garu, bija ne tikai dziedināšanas, bet arī mēlēs runāšanas, kas pirmbaznīcā bija labi pazīstamas, vēlāk gan tika aizmirstas un no jauna atdzima tikai 20. gadsimta harismātiskajās kustībās. Mēlēs runāšana – tā ir “valoda”, kas nāk no mūsu bezapziņas slāņiem, līdzīgi kā bērni, pirms tie iemācās savu dzimto valodu, “lalina” savā paša valodā, ko neviens cits nesaprot. Es domāju, ka ir brīži, kuros mēs katrs tā “runājam” un esam “runājuši”. Un ne tikai, kad bijām mazi zīdaiņi. Varbūt tas notiek, kad pieredzam milzīgu prieku, bet varbūt tad, kad milzīgas bēdas. Jaunā Derība neiebilst pret šo parādību. Taču aicina ar to apieties uzmanīgi. Viens no kritērijiem, ka tas tiešām ir no Svētā Gara nevis kaut kas cits, ir, ka cilvēks spēj to pārvaldīt, citiem vārdiem, praviešu gari praviešus klausa. Svētais Gars ir pieklājīgs un nebrāžas mūsos iekšā bez klauvēšanas, bet tur, kur to aicina un uzaicina. Kur ir Gars, tur ir brīvība. Bet pats svarīgākais ir nevis tādi vai citādi fenomeni – irracionāli, racionāli vai pārracionāli, bet gan mīlestība. “Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala”. Tādas tās lietas.
Mācītājs Linards Rozentāls