ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVDESMIT PIRMĀ DIENA. …TREŠAJĀ DIENĀ AUGŠĀMCĒLIES NO MIRUŠIEM.
Vai tā nav negaidīta sakritība, ka par Augšāmcelšanos ir jāraksta svētdienā? Tas nebija tā ieplānots. Dažkārt tā notiek – lietas pašas sakrīt kopā. Un Lieldienu rīts pienāk otrajā Adventā. Bet nu, šajā gadā ne par ko vairs nebrīnos. Visi evaņģēliji kā viens vēstī, ka Lieldienu rītā Jēzus draudzenes nāk pie Viņa kapa, lai rūpīgi un cieņpilni Viņu iebalzamētu. Bet akmens ir novelts un kaps ir tukšs. Marija Magdalēna un vēlāk arī daudzas citas sievietes, un arī vīrieši “redz” Augšāmcelto un aptver, ka Jēzus ir dzīvs, kaut arī pilnīgi citādāk, kā iepriekš. Viņš nav atdzīvojies, bet tomēr ir “ķermenisks” un tam var pieskarties. Viņš nav kāds gaismas tēls, spoks vai astrāla būtne. Redzamā un neredzamā pasaule kā viens veselums tagad ir atklājusies Augšāmceltajā. Par šīm reālajām pieredzēm šaubu nav. Pārāk daudz to ir, pārāk daudziem tās bija svarīgākās pieredzes dzīvē. Augšāmceltais atņēma nāvei daudz ko no tās šausmām un varas. Nāves spēle te bija paspēlēta. Un, ja ar Jēzu tā varēja notikt, tā var notikt ar visiem. Traka cerība. Ar nāvi patiešām viss nebeidzas. Viss, kas cilvēks ir, viņš pats – nebeidzas. Bioloģiskā dzīve beidzas, bet ar cilvēku pašu notiek metamorfoze, Augšāmcelšanās. Cilvēks augšāmceļas kā garīga miesa, tā saka apustulis Pāvils. Pēc nāves cilvēka garīgā daļa, tā teikt, tiek pacelta pāri visam – debesīs – un uz visiem laikiem sāk šo realitāti ietekmēt, mainīt, veidot, kopā ar Dievu piedalīties šīs realitātes tālākā radīšanā. Visu darīt dzīvu. Tas viss nu ir Kristus rokās. Viss mirstīgais pārvērtīsies jaunā, mums nezināmā un neiedomājamā izskatā un tēlā. Nekas, kas ir miris, nepaliks nepārvērties. Kristus Augšāmcelšanās tam visam dod pilnīgi citādāku cerību nekā līdz šim.
Mācītājs Linards Rozentāls
