ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DIVDESMIT CETURTĀ DIENA. …uz Svēto Garu.
Re, atkal ziemas vidū Vasarsvētki. Tomēr mazliet tā arī ir – Svētais Gars mūsu garīgā platuma grādos ir tāds, nu, nedaudz sasalis. Arī ticības apliecība tikai divos vārdos it kā nodrebinās – es ticu uz Svēto Garu. Un punkts. Nekādu komatu un kas tas ir, un ko tas nozīmē. Laikam pie Svētā Gara vajadzēs palikt vairākas dienas. Tas parādās jau pašā Bībeles sākumā, Radīšanas stāstos, patiesībā, ne “tas”, bet gan “tā”, jo ebrejiski “ruah” ir sieviešu dzimtē. Šī Dieva elpa un pūsma lidinājās virs haosa, no kura vajadzēja rasties visam, kas ir. Un tika iedvesta cilvēkā kā viņa dzīves enerģija, dzīves spēks. Tā rada spēku un iedvesmu, drosmi un varonību. Pravieši Vecajā Derībā vēstī, ka, Mesijam nākot, šī enerģija izliesies visaptveroši pār visiem cilvēkiem. Ir skaidrs, ka Dieva Gars nav rezervēts tikai kādai garīgai elitei, bet visiem – sievietēm un vīriešiem, veciem un jauniem, augšām un apakšām. Un Vasarsvētkos šī enerģija – Jaunajā Derībā aprakstīta šādā metaforā – nāk kā vētra un satricina namu, kurā apustuļi sēdēja. Kā uguns mēles tā nāk pār visiem un ikvienu, un visi sāk cits citu saprast, it kā katrs runātu otra dzimtajā valodā. Viss, kas sasalis, atkūst, gaisā virmo saprašanās un sastapšanās jaunā līmenī. Bailes rimstas, skopulīgums izplēn, rodas idejas un jaunas domas – visas Jēzus īpašības it kā pāriet uz draudzi, ko nu pulcina kopā Augšāmceltais. Esat ko tādu kādreiz piedzīvojuši? Tādu enerģijas pieplūdumu, dāsnuma pārpilnību, nesatraukšanos par to, ko citi teiks un padomās… Nu, tā, ka ziemā var bez cepures skriet, plikām kājām pa sniegu. Gan jau esat. Katrs cilvēks ir. Tik jāatceras. Jānotic. Ka ziemas vidū Vasarsvētki ir.
Mācītājs Linards Rozentāls
