ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. AR APUSTUĻU TICĪBAS APLIECĪBU.
DEVIŅPADSMITĀ DIENA. …cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, miris un aprakts
Lietišķi, lakoniski pateikts. Kā ar pletnes cirtieniem. Tas dod iespēju visdažādākajām interpretācijām. Kā katrā miršanas apliecībā rakstītais. Dīvaini Adventa laikā par to domāt. Tomēr laiku, kad dzīve beidzas, mēs īsti izvēlēties nevaram. Tas vienmēr atnāk negaidot, lai kā esam pat tam gatavojušies. Tas atnāk, un kopš tā brīža viss ir citādāk. Padomājiet par tiem brīžiem, kur tas notika jūsu dzīvēs. Kad jums piezvanīja. Uzrakstīja. Pateica. Kad kā apdulluši izgājāt no ārsta kabineta. Vai kad viņu aizveda. Un nekādi zobeni jūsu rokās tur neko nevarēja vairs līdzēt. Bēdas mūs aizved pasaulē, kur vārdi vairs nepalīdz. Vārdus rada mūsu prāts, bet, kad notiek tas, kas nav prātam aptverams, vārdi kļūst lieki. Te nav nekāda izskaidrojuma, jēgas un miera, ko var panākt ar vārdiem. Tas ir kā ar mīlestību. To var tikai just. To var tikai izpaust. Par to maz var runāt un, kad runā, tad vārdi šķiet salkani un lieki. Tāpat arī ir ar bēdām. Ar bēdām, kas kā vesela pasaule stāv aiz šiem lietišķajiem ticības apliecības vārdiem. Par Jēzus nāvi ir runāts daudz. Pārāk daudz. Kādi tik šķēpi nav lauzti. Jēzus miršanas lielais stāsts – kas tur bija un kā tas viss bija, un kāpēc tas viss bija. Bet, kā jau manām, pat vispārliecinošākās atbildes vienā brīdī vairs nepārliecina. Varbūt tikai tad mēs tās liksim mierā, kad būs izveidojusies skaidra un visaptveroša pārliecība par Viņa dzīves nozīmi un jēgu. Jēzus dzīvestāsts dod mieru arī Viņa nāves stāstam. Mēs vienmēr sākam ar nāvi un nonākam pie dzīves. Jēzus mira tā, kā Viņš dzīvoja. Un arī Viņa nāve bija daļa no Viņa dzīves. Tas viss kopā maina – nevis Dieva domas par cilvēku, bet mūsu domas par Dievu. Viņš nevienam neliek ciest. Un, ja tas būtu Viņa varā, neviens nevarētu ciest, pat ne Dieva Dēls. Taču tas ir cilvēku varā. Jēzus cieta, nekļūdams ciets. Ne dzīvē, ne nāvē. Ar to man pagaidām pietiek. Līdz pašam galam Viņš palika tas pats – bērniņš Viņā vienmēr palika dzīvs. To nevarēja aprakt. Jēzus kaps ir tukšs. Lai kas tur, tajā kapā, būtu, ir skaidrs, ka Viņa paša tur nav. Viņa nav arī citos kapos. Un arī mēs neesam mūsējos.
Mācītājs Linards Rozentāls
