ČETRDESMIT DIENĀS līdz Ziemsvētkiem. Ar Apustuļi ticības apliecību.
Desmitā diena. …uz Tēvu.
Tēvs. Daudziem paaudzēs, no kurām nākam un kurām piederam tas ir miglains vārds. 20. gadsimta kara traumu traumatizēts vārds. Melnās pedagoģijas traumatizēts vārds. Varbūt tikai tagad, jaunā gadsimta sākumā, tas sāk atgūties no traumu gūsta. Karu traumētie tēvi un vectēvi, promesošie tēvi, ievainotie tēvi, emocionāli nejūtīgie tēvi, darbā iegrimušie tēvi. Daudzi no mums ir piedzīvojuši par daudz māti un par maz tēvu. Daudziem problemātisks vārds, kurā saukt Dievu. Vārds, kuram pašam daudzos cilvēkos jātop Dieva dziedinātam. Šo vārdu var dziedināt Dieva Vārds. Jo, interesanti, Bībelē līdzās daudziem Dieva vīrišķiem apzīmējumiem netrūkst arī sievišķo. Dievs saka: “Kā māte mierina, tā es jūs mierināšu – Jeruzālemē jums būs miers!” (Jes 66:13). Bet Jēzus Dievu sauca vārdā abba – tētis. Šī tēta īpašības bija pārsteidzoši atšķirīgas no mūsdienās izplatītajām klišejām par to, kādam jābūt vīrietim. Jēzus Dievu piedzīvoja kā mīlošu, klātesošu, maigu tēvu, kurš izturas tā, kā drīzāk mēs to gaidītu no mātes. Dievs ir tēvs un māte kopā. Varbūt arī tāpēc līdzībā par pazudušo dēlu māte tā arī uz skatuves neparādās. Jaunā Derība Dievu definē kā mīlestību. Kurš tic sodošajam Dievam, diez vai tic Jēzus Dievam… Mūsu bildes par Dievu vienmēr ir mūsu pašu projekcijas, visbiežāk mūsu pieredžu ar saviem vecākiem projekcijas. Tas nozīmē, ka tam, kurš piedzīvojis vēsas attiecības ar tēvu vai tādu nav bijis nemaz, būs grūti ticēt debesu Tēvam, kurš ir mīlošs un ar visu sirdi pievērsts tev. Taču var būt arī tā, ka attiecības ar mīlošo Tēvu debesīs, ietekmē un ievirza citā gultnē attiecības ar mūsu vecākiem. Un visas Dieva bildes ir tikai tās, kas tās ir – vietas sagatavotājas, vietu ierādītājas Dievam, kāds tas ir patiesībā. Tam, ko satveram Jēzū. Tam, ko atgūstam atkal Jēzū.
Mācītājs Linards Rozentāls
