Četrdesmit dienās līdz Ziemsvētkiem ar ticības apliecību.
Astotā diena. Es ticu uz.
Es šodien sēžu tumsā. Agrā rīta tumsā. Mūžības svētdienas rīta tumsā. Uz zemes ir tumšs un debesīs tumšs. Katram mums ir citādāka tumsa. Dažas no tām daudzkārt pazīstamas. Ticība sākas tumsā. Tā sākas nevis tur, kur viss skaidrs, bet tur, kur nekas nav skaidrs, nekas nav redzams, nekas nav uzticams. Ticība sākas tur, kur ticības nav. Citādi nebūtu kam sākties. Tikai tādai ticībai ir jēga, kas dzimst tumsā un ir dzimusi tumsā. Jo viss pirms piedzimšanas ir tumsā. Tāpēc es, lai cik tas būtu neiespējami, ticu, ka tumsa, galu galā, ir auglīga. Es ticu, bet tas nav mans mazais Es, kas tā tic. Mazajam Es vajag kam ticēt, bet Lielais Es tic uz. Manī ir kaut kas lielāks par mani pašu, kas tic tumsā. Kad mazais Es ir padevies, paguris, sakauts, izmisis, ir kāds Lielais Es, kas tomēr tic. Mazajam Es vajag konceptus, viedokļus, spriedumus, aizspriedumus, gudrības uz sazvērestības teorijas, kam tas tic. Mazais Es tic tam visam, jo tam vajag kam ticēt, ar ko justies drošākam, gudrākam, labākam, atkarīgam no tā, kam tic. Bet, kad nāk īsta tumsa, tas viss kapitulē. Tur ticība beidzas. Un tieši tur tā sākas – pilnīgi kaut kas cits. Tumsā es uzticos gaismai, tiem, kas redz labāk nekā es, uzticos nākotnei, kas man pieskaras tumsā kā gar kājām aizlīdoša kaķa sāniņš.
Kādā rītā kā no debesīm, uz kurām tiecos, vai kā no zemes, kurā ievijas manas dzīves saknes kilometriem dziļi, mani pārsteidz sajūta, ko sajūtu pat fiziski – es ticu. Un tā sāk pukstēt manā sirdī. Vienā ritmā. Un tajā brīdī apjaušu – tas ir uz visiem laikiem. Uz visiem maniem laikiem šajā pasaulē.
Mācītājs Linards Rozentāls
