Jānis un Jēkabs, divi brāļi, vieni no pirmajiem Jēzus mācekļiem. Viņu stāsts kopā ar Kristu atklāj mūsu visu lielo dzīves uzdevumu – augt.
Pirmkārt, pāraugt savu ego, savas ambīcijas būt labākam, svarīgākam nekā citi (bija Jānim ar Jēkabu tāds gadījums, kad tie lūdza Kristum, lai ieceļ tos pār pārējiem mācekļiem – un sauca vēl palīgā māti, lai tā Jēzu pierunā 
. Bet tu ne ar ko neesi labāks par pārējiem. Arī sliktāks neesi. Tu vispār nevari salīdzināt savu dzīvi ar citiem. Tu esi pats par sevi. Tāpēc mācies aizmirst par statusa spēlēm un varas cīņām un vienkārši dzīvo. Tā, lai tava dzīve ir par svētību.
Bet otrkārt, un vēl svarīgāk – pāraugt savu iekšējo nemieru un bailes. Kas liek dalīties savējos un svešos, pareizajos un sliktajos. Kas stresa brīdī liek citu vainot, rādīt ar apsūdzošu pirkstu vai, kā šajā evaņģēlija tekstā, piesaukt iznīcinošu uguni pār iedomāto ienaidnieku. Ne tādam Garam jūs piederat, saka Kristus. Jūsu dzīves uzdevums ir pavisam cits. Nemeklēt ienaidniekus, bet vienmēr meklēt draugus. Saskatīt visu cilvēcību un kopību Dieva priekšā, nedalīties kastītēs, nojaukt žogus, kas šķir. Un atvērties dievišķas mīlestības dziļumiem.
