Sauls (Pāvils) un Jēzus pie Damaskas vārtiem
Tā ir interesanta satikšanās. Te viens, kurš pats piedzimis ārpus jebkādām likumībām – no Svētā Gara un no jaunavas Marijas, sastopas ar vienu, kurš kā apsēsts turas pie katras ārējas likumības, katra ārēja likuma panta, kas vēstīts par Dievu un to, kāds Viņš ir un kādam tam jābūt.
Jēzus jautājums, kas Saulā uzrodas, patiesībā, jautā – Ko es īsti daru? Vai tiešām pasaule ir tikai stīvu likumu valstība? Vai tajā ir vieta arī žēlastībai? Dieva Vārds, kas tevī no mākoņiem runā – līdzīgi kā Abrahāmam, kuru Dievs atturēja no Īzaka upurēšanas. Un Sauls mana, ka viņš ir akls. Viņš ir bijis akls. Viņa apsēstība ar likumiem, ar bauslību ir padarījusi viņu aklu. Viņš ir orientējies tikai pēc ārējā, tikai pēc “ādas krāsas”, bet iepretī cilvēku iekšpusei, iepretī tam, kas dzīvs, viņš ir bijis akls.
Jēzus liek Saulam doties uz Damasku, kur viņu atradīs kāds vīrs vārdā Hananja un dziedinās no viņa akluma. Taču ebrejiski Hananja nozīmē – mākoņu kungs, mākoņvīrs.
Mākoņvīrs atgādina to mākoni, kurš apklāja Pēteri un Jāni Apskaidrošanas kalnā un kurā pēc sarunas ar Jēzus izzuda Mozus un Elija, arī to mākoni, kas apklāja Mozu Sīnaja kalnā, vai mākoņu stabu, kurā Dievs dienā gāja pa priekšu ebreju tautai tuksnesī, vai to, kas piepildīja tā Kunga namu, vai to mākoni, kurš uzņēma Jēzus Debesbraukšanā. Mākonis vēstī par tādas realitātes klātbūtni, kura nepakļaujas likumībām, pantiem, mērījumiem.
Dievs runā no mākoņa nevis no priekšā uzrakstītas augstākās instancēs saskaņotas lapiņas. Tur, vispirms mākonī, ir visi Dieva vārdi, mākoņos nevis grāmatās un skaidrojumos. Bet Sauls ir akls iepretī mākonim. Tāpēc viņu var glābt tikai mākoņvīrs.
Sauls – līdzīgi kā rakstu mācītāji un farizeji – bija liels burtiņu speciālists, bet akls iepretī valodai. Viņš pārzināja visus burtiņus, bet nebija uztvēris valodu. Viņš varbūt bija labs filologs, gramatikas pārzinātājs, zināja daudzas valodas. Pievērsts ārējam, ar muguru pret iekšējo. Viņš labi zināja, burtiņus, no kuriem katrs vārds sastāv, bet bija akls pret iekšējo bagātību, ko katrs vārds nes.
Un tad viņš kļuva redzīgs. Kad no Saula acīm nokrita it kā zvīņas, viņš atkal redzēja, cēlās kājās, un tika kristīts, paēda un atguva spēkus. Viņam bija radies pavisam cits spēks.
Viss, kas Bībelē nāk mums priekšā, nāk nevis no pagātnes, bet no Mūžīgā. Tur mājo arī Pāvils, farizeji, rakstu mācītāji. Tātad arī katrā no mums. Tie, kas runā pretī Kristum. Jo Bībele ir līdzīga sapnim – viss, kas ir sapnī, esam mēs paši. Mēs redzam dažādos tēlos un veidos kaut ko no sevis, kādu aspektu sevī. Bībelē tieši tāpat. Tāpēc tā nav tikai grāmata, bet arī Dieva Vārds.
