Bībelē vienmēr ir pirmais un tad tikai nāk otrais, un tad tiem, kas pa divi, ir jātop par vienu. Tāda ir Bībeles secība. Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Taču Radīšanas stāstā par Ādamu un Ievu, kurā vēlāk parādās Kains un Ābels, ir otrādi. Tur Dievs vispirms rada zemi un tikai pēc tam debesis. Arī cilvēks vispirms tiek radīts no zemes un tad viņā tiek iepūsta dievišķā dvaša, dvēsele un Gars.
Pirmais ir arī Kains un viņš pārstāv redzamo, taustāmo, materiālo pasauli – “Kains apstrādāja zemi”. Viņš cīnās, lai no tās ko dabūtu laukā. Viņš rok. Viņš pie dzīves jēgas grib nonākt ar darbu, ar pūlēm, caur sviedriem. Pēc tam piedzimst Ābels. Viņš ir avju gans. Viņš pazīst savas avis, un avis viņu pazīst. Ābels pazīst neaizsargātību, ievainojamību. Viņš – tāpat kā Jāzeps un Jēzus – ir sapņotājs. Kains un Ābels rodas no Ēdenes dārza vīrieša un sievietes, no miesas un dvēseles apvienošanās. Redzamais un neredzamais, miesa un dvēsele, taustāmais un netaustāmais nu ir iemiesojies šajā stāstā kā Kains un Ābels.
Šī miesa un dvēsele, Kains un Ābels, pienes Dievam upuri.
Kains Dievam upuri pienes no zemes augļiem. Viņš dod to, kas tam ir pie rokas, ne pašu labāko, ne pašu sliktāko, to, kas izaudzis, to viņš pienes Dievam. Bībele neko arī vairāk par šo upuri nesaka. Kas no zemes nācis, to Kains pienes Dievam.
Ābels gana savas avis kā dvēsele ķermeni un upurē nevis to, kas pie rokas, bet “no savu avju pirmdzimtajiem un to treknuma”. Augstāko, dārgāko, vērtīgāko, izmeklējot labāko no labākā – un Dievs to uzlūko, pievēršās šim upurim.
Kains simbolizē matēriju, kas attīstās, gūst panākumus, sasniedz rezultātus.To vēstī arī viņa vārds. Jo “Kains” nozīmē – sasniegt un iegūt. Bet Ābela vārds nozīmē ko pavisam pretēju – tulkojumā tas ir “nekas”, “tas, kas neskaitās”. Līdzās visam, ko var kā naudu saskaitīt, iegūt, sasniegt – Ābels – tas, kurš neskaitās. Bet varbūt, ko nevar saskaitīt, kam nevar šādā veidā noteikt vērtību. Lai kā tu skaitītu, tāpat beigās nonāc tikai pie viena. Pie dvēseles. Iekšējās pasaules. Pie tā, kas ārējās pasaules acīs nereti ir nekas, bez kādas vērtības.
Ābels ir otrais, viņš nāk pēc Kaina, lai ķermeni atkal savienotu ar dvēseli un ar Dievu. Kains nevar izturēt to sapņotāju Ābelu. Tas viņu tracina. Un Dievs runā ar Kainu par to. Taču tad, kad atsakāmies dzirdēt un uzliekam savai iekšējai pasaulei vāku, tad vienā brīdī viss nonāk līdz punktam, kad Kains nogalina Ābelu. Kad miesa vairs nedzird dvēseli. Kad redzamais neredz neredzamo. Kad sešas dienas atsakās pāriet uz septīto. Kad neieklausāmies, ko mums priekšā saka Gars. Kad pārstājam rūpēties par dvēseli un nodarbojamies tikai ar miesu.
Kains un Ābels nav jāmeklē ārējā pasaulē, bet sevī. Neviens nav tikai Kains vai tikai Ābels. Dažkārt šie aspekti mūsos strīdās, dažkārt tie nevar viens otru ciest. Ir dienas, kurās dominē viens, ir dienas, kad otrs. Taču šiem diviem mūsos ir jātop par vienu miesu un tad arī mēs iekšēji būsim veseli.
Šīs nedēļas uzdevums – apzināties brīžus, kuros manī dominē Kains un kuros Ābels. Un mācīties viņiem abiem sarunāties, viens notru izprast, viens otra vajadzības apjaust. Jā, tās ir divas pasaules, bet tās nāk no viena centra, no viena sākuma. Un šīm pasaulēm manī ir jāapvienojas. Kains un Ābels ir brāļi manī. Kains nevar bez Ābela, un Ābels nevar bez Kaina.
Kas ir tas šķirsts, kurā viņi abi viens otru spētu iemīlēt ar mīlestību, kas nebeidzas? Kristus ir šīs šķirsts, kurā viss top kā viens. Viņa Gars apvieno cilvēciski neapvienojamo. Tātad arī mēs vara būt šīs šķirsts – kur Kains un Ābels ir kā viens. Kur viņi dzīvo abi, ne tikai viens.
