Kad Dāvids ar citiem ienes pilsētā – mūsu pašu būvētajos, stiķētajos mūros un dzīvītēs – Kunga šķirstu, Dieva klātbūtni un svētumu, viņš dejo un lēkā, cik vien spēka. Šajās pieaugušā ķēniņa tik necienīgajās izdarībās mēs ieraugam to, kas mūsos sakustās, kad ilgāk esam pakavējušies Dieva klātbūtnē. No sākuma Dāvids varbūt šo šķirstu nes milzīgi nopietns, tas taču Dieva šķirsts! Tur jāiet vienā solī un taisnu muguru, tur nevar gorīties un ākstīties. Varbūt viņš ir kā īpaši saģērbies, uzpucējies svēts. Taču pēc kāda laika viņš sāk just, ka krīt laukā no šīs svarīgās lomas. Kaut kas viņā kustās, vibrē, skan, kāds neparasts ritms, aizturēti smiekli, tauriņi vēderā. Viņš mēģina to kontrolēt, tam stāvēt pretī, dzīt prom šīs gaviles, prieku, šo dīvaino melodiju, kas arvien vairāk viņu pārņēm, šo dungošanu, šo Garu, kas viņu sāk “apsēst” arvien vairāk, jo ilgāk viņš iet līdzās šķirstam. Šo bērnišķīgumu, kas tā nepiedienas.
Jo pasaule ir Dieva bērns. Tāpēc katrs mēs, kas tajā ienākam, ienākam kā bērni – pilnīgi visi. Tāpēc arī Dāvids, kad viņš pietiekami ilgi iet blakus Dieva klātbūtnei, Dieva šķirstam, sāk izturēties kā bērns – dejot un lēkāt, cik vien spēka – kā bērns, kas pēc tam nokrīt bez spēka. Dieva klātbūtnē mēs nekad ilgi nespējam palikt pārāk pieauguši, pārāk nopietni. Lai kā mēs turētos tam pretī, mūsos skaidri parādās tas, kas mēs patiesībā esam – Dieva bērni. Viņa tuvumā viss kļūst rotaļīgi viegls. Bet Mīhala viņu aprāj, nokaunina, bremzē, grib nostopēt.
Viņi abi ir mūsos. Dāvids un Mīhala, nedomāšana un domāšana, iztēle un matemātika, spontanitāte un iegrožošana, prieks un trauksme. Kailums, atvērtība, ievainojamība un šīs bruņas, šis kauns par to, kāds esi, šī izlikšanās, šīs bailes. Tā Mīhala mūsos, kas nekad nepalaiž garām mums pateikt, ka esam šajā brīdī kaili..
Bet es zinu, šī bremze mani nenoturēs, šis kauns manī nepārņems virsroku, šie žņaugi nenožņaugs. Viss atraisīsies. Viss celsies. Neviens kaps mani nenoturēs sevī.
Tāds ir Dāvids manī. Kad tam ļaujos. Tad zinu – es pats esmu šis Dieva šķirsts. Tas mani nes. Tam atdodu savu dzīvi. Šīs klātbūtnes dēļ ir patiešām vērts.
