Kaisīt sāli citu brūcēs, netiekot galā ar savu iekšējo nemieru… Tāds būtu augusta lozunga pretstats. Cilvēki tā bieži dara – nevēlas risināt savas iekšējās grūtības un problēmas, negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi un to “veiksmīgi” pārceļ uz citu galvām. Iekšējais nemiers kļūst par agresiju ārējā pasaulē. Visi ir vainīgi, visi ir slikti, visiem tiek meklētas un uzrādītas kļūdas, lai tikai es varētu savās acīs likties labāks – uz kopējā fona…
Uz ko Kristus mūs aicina? Turēt sāli sevī – tas nozīmē dzīvot intensīvu, bagātu iekšējo dzīvi. Pazīt sevi, apzināties, ka mūsu pašu attieksme nosaka dzīves panākumus, un tieši tāpēc būt vērīgiem pret to, kas mūsos notiek, – ko un kā es domāju, kādā stāvoklī ir mana sirds. Sāls nozīmē līdzekli pret postošiem sairšanas procesiem. Nevis cīnies ar citu kļūdām, bet mācies pats iekšēji pieaugt!
Turēt mieru cilvēku starpā – tas nozīmē pamanīt un novērtēt citus. Viņi ir atšķirīgi, viņu viedokļi – citādi nekā mūsējais, tomēr viņi ir cilvēki! Šis fakts, šis statuss mūs padara līdzvērtīgus, tādus, kuriem dota iespēja un pienākums citam citu dzirdēt un vismaz censties saprast. Miers kā vērtība. Pacietība un līdzjūtība kā vērtīgākās cilvēku sabiedrības īpašības. Visam pārējam maza nozīme, ja mēs paliekam vieni un cits citu atstumjam.
Lozungs liek nojaust: miers cilvēku starpā sākas ar “sāls turēšanu sevī”. Attiecību problēmas ir tikai spogulis tam, kas notiek katrā atsevišķā cilvēkā. Tāpēc nemēģini pāraudzināt visus citus, labāk audzini pats sevi! Tā darīdams, tu ne tikai pats augsi, bet arī ieliksi pamatu jēgpilnām attiecībām savā dzīvē.
Uzņemties atbildību par savu dzīvi ir grūti! Vēl grūtāk ir nevainot citus, bet “strādāt” ar savu iekšējo “trūdēšanu”, lai ar lūgšanas un ticības sāli to apturētu un dziedinātu. Tikai tas dod iespēju ar svešām nastām – neatrisinātiem pagātnes smagumiem, kas velkas mums līdzi, – neapkraut mūsu attiecības un ļaut tām sasniegt Dieva paredzēto vieglumu un svētību!
Indulis Paičs, mācītājs
