Šī gada 18. martā beidzas draudzes pašreizējās padomes pilnvaru laiks, un tas ir labs mirklis, kad apstāties un atskatīties uz notikumiem no 2018 gada līdz šodienai un ne tikai.
Šādi apstāšanās mirkļi ir līdzīgi uzkāpšanai mūsu baznīcas balkonā – no turienes var vislabāk pārredzēt notiekošo. Jo ir teju neiespējami vienlaikus rosīties un pārdomāt šo rosīšanos. Iespējams var rasties sajūta, ka tikai šai padomei ir iegadījies strādāt patiešām lielu izaicinājumu apstākļos, taču, noskatoties mūsu dievnama simt trīsdesmit gadu svētku koncertuzvedumu un noklausoties talantīgā Kaspara Znotiņa stāstītos stāstus iz mūsu draudzes vēstures, mēs vēlreiz gūstam apliecinājumu, ka izaicinājumi ir bijuši visos laikos un šī draudze tos allaž ir pārvarējusi. Kā tas mums izdodas? To skaisti pasaka mūsu ērģelniece Ingūna Grīnberga: “Kas ir galvenais baznīcas uzdevums? Cauri laikiem viņa prot cilvēkiem vienmēr radīt caur Kristus impulsu jaunas idejas un transformācijas. Ja baznīca neattīstās līdzi sava laikmeta prasībām, viņa paliek tā kā bārenīte. Mūsu baznīca ir karaliene Torņakalna kalna galā. Gaismas, apgaismības, pārveidojumu, transformācijas katedrāle un karaliene!”
Nesen līdzšinējā draudzes priekšniece Žanete Drone ar mācītāju Linardu Rozentālu un draudzes locekli un žurnālistu Gundaru Rēderu uzrāpās parunāties uz Draudzes centra jumta. Tas bija kā simbolisks balkons, no kura paskatīties uz procesu kopumā, kurā draudzes komanda un tai skaitā padome ir bijusi līdz ausīm iekšā ne tikai pagājušajā gadā, pat ne pēdējos trīs gados, bet pēdējos 10 gados kopā. Sarunas video ierakstu varat skatīt šeit.
Par iespaidiem draudzē no 2018. gada līdz 2021.gadam stāsta mācītājs Linards Rozentāls un draudzes līdzšinējā priekšniece Žanete Drone.
Stāsta Rīgas Lutera draudzes līdzšinējā priekšniece Žanete Drone: “Mēs esam bijuši lielā skrējienā bez apstājas kopš pagājušā gada marta, kad nācās pielāgoties draudzes darbam Covid radītajos apstākļos. Papildu izaicinājumus radīja divu mācītāju lēmums pārtraukt kalpošanu mūsu draudzē. Laiks no šī notikuma augusta sākumā līdz šodienai bijis neiedomājami piesātināts gan ar krīzei raksturīgu ugunsgrēku dzēšanu, gan ar pavisam ikdienišķu jautājumu risināšanu, kas nodrošina draudzes normālu funkcionēšanu, gan ar šīs padomes stratēģisku lēmumu virzīšanu uz priekšu, un tas viss – uz pandēmijas fona.
Esmu bijusi draudzes padomē 12 gadus pēc kārtas, pēdējos trīs no tiem – tās vadītājas lomā. Apzinoties, ka lielāko daļu sava laika pavadu ārpus Latvijas, tomēr piekritu kandidēt uz šo lomu, atsaucoties visu trīs mācītāju lūgumam, un par savu galveno uzdevumu izvirzīju godīgu attiecību un pašiniciatīvas kultūras veicināšanu, primāri sākot ar pašu padomi, cerībā, ka tas pamazām izstarosies arī uz visu pārējo draudzi. Mans vadmotīvs šajā darbā allaž ir bijis Mateja evaņģēlija 5:23–24: “Bet ja tu nes savu dāvanu pie altāra un tur atminēsi, ka tavam brālim ir kas pret tevi, atstāj tur savu dāvanu altāra priekšā, ej, samierinies iepriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu.” Man tas nozīmē pavisam praktiski un tieši tajā vietā, kur esi, būt mīlošai, nevardarbīgai, godīgai.
Mācīties būt godīgiem savās attiecībās un uzņemties lielāku iniciatīvu, negaidot, kad kāds to lūgs, mums, padomei, manuprāt, nenācās viegli, tomēr tagad ar gandarījumu vēroju, cik aktīva šī padome ir pat pirms pašām savas darbības termiņa beigām. It īpaši kopš pagājušās vasaras beigu notikumiem draudzē, kad padome pieņēma izsvērtu un atbildīgu lēmumu – palikt uz kuģa un stūrēt to cauri krācēm. Es patiesi lepojos būt šādā komandā, kas uzņemas atbildību ar konkrētiem darbiem, rīcību. Mēs esam dažādi un dažādi arī piedzīvojām šos pēdējā pusgada notikumus. Vieniem tā ir bijusi satricinoša krīze garīgajās mājās, citiem tās ir bijušas cerības raisošas pārmaiņas, vēl kādi ir bijuši nogaidošā pozīcijā un vēl arī tādi, kuri vienkārši par notiekošo paraustījuši plecus. Tieši šī dažādība un tās respektēšana ir kristīgās tradīcijas kodols. Visiem ir vieta. Visi iederas.
Lai vai kāda būtu mūsu subjektīvā pieredze, ir svarīgi arī palūkoties, ko mums saka skaitļi. Tie liecina, ka, neskatoties uz krācēm, kurās bijām ierauti, esam palikuši uzticīgi šai draudzei. Lai arī gandrīz pusgadu mums bijis tikai viens mācītājs, turklāt varējām darboties lielākoties tikai attālināti, lūk, kā mēs izskatāmies skaitļos:
- Draudzes piederību pērn atjaunojuši 256 cilvēki, kas ir divreiz vairāk nekā 2019. gadā – 117 cilvēki.
- Notikušas 272 garīgi izglītojošas aktivitātes, kas ir gandrīz divreiz vairāk kā 2019. g. – 151 aktivitāte.
- Pandēmijas gadā notikuši 124 dievkalpojumi, kas ir par četriem mazāk kā 2019. gadā.
- Attālos dievkalpojumus mūsu YoTtube vietnē apmeklē vidēji 600–700 reižu, svētkos – 4000 reižu.
- Kristīti bērni – 118 (2019. g. – 190).
- Kristīti pieaugušie – 83 (2019. g. – 111).
- Iesvētīti pieaugušie 204 (2019. g. – 282)
- Budžeta ieņēmumi 2020. gadā bijuši 99% no plānotā.
Raugoties no balkona, es redzu, ka mums visiem kopā – draudzes locekļiem, kalpotājiem, darbiniekiem, mācītājam, valdei un padomei –, pateicoties Dieva žēlastībai, ir izdevies teju neiedomājamais. Tāpat es redzu, ka mums ir izdevies sakārtot un nostabilizēt draudzes darba struktūru. Esam ticējuši tam, ka tik lielā draudzē, kāda ir mūsu, ir jābūt skaidri nodalītām padomes un valdes funkcijām, draudzei ir vajadzīgs ikdienas saimnieciskā darba vadītājs – algots valdes priekšnieks, vajadzīga dedzīga komanda. Pie šī jautājuma strādājām vairāk nekā gadu. Nu jaunā struktūra pamazām ir iestrādājusies un sāk nest pirmos augļus.
Esam plašāk atvēruši durvis uz Torņakalnu, nodibinot un sākot darbināt mūsdienīga kristīgā garīguma Centru cilvēka izaugsmei “Torņakalns”. Esam palaiduši uz mājām altāri, ar kuru bijām saauguši kā ar savējo. Šī gada maijā atklāsim Dvēseļu dārzu. Esam daudz plašāk atvēruši mūsu baznīcas dārzu un Draudzes centru dažādu dzīves notikumu pagodināšanai – laulībām, kristībām, arī atvadām. Sākām ilgi gaidīto ērģeļu remontu.
Varam vēlēties, ka mēs būtu paveikuši vairāk, un tomēr man ir sajūta, ka visi kopā esam smagi strādājuši un varam būt gandarīti par paveikto. No sirds pateicos ikvienam mūsu draudzes loceklim, kalpotājiem, komandai, valdei un padomei un atbalstītājiem ārpus draudzes! Es ceru, ka aizvien nostiprināsies atklātības un pašiniciatīvas kultūra mūsu draudzē, ka veidosies daudz dziļāks un iekļaujošāks dažādu draudzes locekļu grupu savstarpējais dialogs un šī vieta – Torņakalns – aizvien būs ceļā, lai kļūtu par vietu, kur cilvēki mācās un praktizē mīlestību attiecībās ar Dievu, sevi un citiem.”
Stāsta Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls: “Lai cik neparasts un izaicinošs ir bijis pēdējais gads – vismaz man ir tāda sajūta – esošā padome savu darbu noslēdz nevis pagurusi un izsīkusi, bet gan ar zināmu iedvesmu un izjūtu, ka bieži tieši kopīgs darbs un kalpošana, iesaistīšanās un atklātība vienam pret otru rada telpu lielākai enerģijai, izturībai, dzīvesspēkam un ticībai. Tajā es redzu lielu svētību, ka ar iedvesmu var darbu ne tikai sākt, bet arī noslēgt.
Šobrīd atskatoties uz draudzes padomes darbu un draudzes dzīvi ir jāņem vērā ne tikai pēdējā gada notikumi. Ejot cauri draudzes vēstures lappusēm, nevaram nepamanīt noteiktus periodus draudzes pastāvēšanas vēsturē. Bieži tas ir saistījies ar konkrētu mācītāju kalpošanu, bet nereti arī ar daudz lielākām pārmaiņām baznīcā un sabiedrībā. Kad no kalpošanas draudzē 2011. gadā aizgāja mācītājs Juris Rubenis, iezīmējās jauns posms jaunākajā draudzes vēsturē. Mēs bijām ienākuši jaunuzceltajā draudzes centrā, sākām to apgūt, turpinājām attīstīt un pilnveidot 90. gados izveidoto draudzes darba un pārvaldes modeli, arī draudzes padomes un valdes darbu. Tomēr iedvesmas un aizrautības, pacēluma un radošuma vilnis, kas Torņakalnu pacēla 90. gados, pamazām sāka plakt. Un ar laiku – jo īpaši pēdējās desmitgades vidū – mēs saskārāmies ar jauniem jautājumiem un grūtībām. Sāka šķist, ka pamazām pastāvošais draudzes pārvaldības veids sāk savu enerģiju, motivāciju, iedvesmu izsmelt. Tā kā draudzes padomē bija visu draudzes kalpojošo virzienu pārstāvji, bija sajūta, ka katrs mazliet to deķīti velk uz savu pusi. Sāka pietrūkt vienojošā, kopīgā. Bieži virsroku ņēma rutīna, ikdiena, organizatoriskais, administratīvais darbs. Darāmais nereti palika tikai dažu cilvēku rokās, nereti tas “iekrita” mācītāju darba lauciņā. Grūti gāja arī ar jaunu brīvprātīgo piesaisti. Arī jaunais draudzes centrs visbiežāk stāvēja tukšs un kluss. Bija tāda kā panīkuma sajūta, un nebija īsti neviena, kurš justos kā draudzes “īpašnieks”, “saimnieks”.
Nelielas izmaiņas, cenšoties uzlabot padomes un valdes darbu, mēģinājām iniciēt jau 2015. gadā, bet tās bija nepietiekamas. Tāpēc, gatavojoties šīs, nu jau iepriekšējās padomes vēlēšanām 2018. gadā, mācītāji un nominācijas komisija nonāca pie jauna redzējuma attiecībā uz draudzes padomes un valdes darbu.
Cik vien to atļāva baznīcas Satversme, visus ikdienas, administratīvos, saimnieciskos jautājumus nodevām valdei. Izlēmām, ka valdei ir nepieciešams savs priekšnieks, bet padomei savs vadītājs. Draudzes padomes uzdevumu priekšgalā izvirzījās draudzes kopējā vadība, prioritātes, lielie projekti, darbs ar brīvprātīgajiem, draudzes garīgais darbs. Izveidojām draudzes padomes manifestu – nosaucot vārdā mūs vienojošās vērtības un kalpošanas būtību. Atbrīvojās telpa un laiks, un resurss idejām, vīzijai, refleksijai par to, kas mēs esam un uz kurieni, un kā mums būtu jāiet. Noskaidrojās, ka viens no uzdevumiem ir atgriezties pie sākotnējās ieceres, ceļot draudzes centru – izveidot to par mācīšanās vietu, kurā notiek garīgi izglītojošais darbs – nodarbības, semināri, pasākumi. Daudz lielāku vērību pievērsām arī pašai padomei, veidojot to par radošāku un ciešākās attiecībās esošu kolektīvu nekā līdz šim. Tā bija liela pārmaiņa, un ne viss vedās gludi. Skatoties baznīcas senākā vēsturē, redzu, ka pēdējos trijos gados esam bijuši nedaudz līdzīgā situācijā kā pagājušā gadsimta 20. gados, kad draudzes vadība nonāca pašas draudzes rokās, vai kā 90. gadu sākumā, kad no padomju laika draudzes pārvaldības bija jāizveido jauns, ilgtspējīgs modelis.
Izmaiņas draudzes pārvaldībā ir process, ko iesākām pirms trīs gadiem. Un mums uz to tā arī ir jāskatās – kā uz procesu, kura gaitā atklājas jauni jautājumi un jauni izaicinājumi, rodas arī jauni risinājumi. Tas nav kaut kas, ko var izdarīt uzreiz vienā mirklī, jo dažus jautājumus izdodas atrisināt tikai tad, kad pati dzīve mūs piespiež to darīt.
Tā kā valdes darba organizēšana un arī draudzes ikdienas darba darīšana var notikt tikai ik dienu esot uz vietas, toreiz, pirms trijiem gadiem, arī mēs, mācītāji, domājām, ka vienīgais iespējamais risinājums būtu šo funkciju uzticēt virsmācītājam Kasparam Simanovičam. Diemžēl tad, kad mēs – kā mācītāji – ikdienas draudzes garīgajā darbā no 2019. gada februāra palikām tikai divatā, Indulim Paičam, dodoties mācību atvaļinājumā, abu funkciju – virsmācītāja un valdes priekšnieka – savienošana prasīja arvien vairāk resursu un spēku. Paralēli valde strādāja pie draudzes pārējo algoto darbinieku darba pienākumu pārvērtēšanas un pārdalīšanas, jo ne vienmēr katram darāmajam darbam pretī varēja atrast darītāju. Tomēr tikai no pagājušā gada otrās puses, kad kalpošanu draudzē beidza gan Kaspars Simanovičs, gan arī Indulis Paičs, un valdes priekšnieka vieta, kā arī dažas algoto darbinieku vietas kļuva vakantas, sākās ļoti intensīvs darbs pie draudzes – kā mēs to tagad saucam – komandas atjaunošanas un pārveidošanas.
Un, neskatoties uz visiem pēdējā pusgada izaicinājumiem, mums – draudzes padomei un valdei – ir izdevies draudzes ikdienas darbu un tās struktūru nostatīt uz pamatiem, kas varētu tagad draudzei kalpot nākamajos gados. Šobrīd ir izjūta, ka profesionālas, kalpot gribošas, radošas un enerģiskas draudzes komandas izveide ar valdes priekšnieku un mācītāju priekšgalā ir bijis noslēdzošais posms trīs gadu ilgajā draudzes pārvaldības pārmaiņu procesā.
Es esmu ļoti pateicīgs draudzes padomei un valdei par atbalstu, kopīgo darbu, iedvesmu un aizrādījumiem! Bez šīs “vienas laivas” sajūtas mums nebūtu izdevies nekas no tā, kā esam varējuši atbalstīt un iedvesmot cilvēkus draudzē un ne tikai.
Paskatīsimies tikai šo 2020. gadu vien!
- Mūsu radošā piemērošanās pandēmijas laika nosacījumiem – attālināto dievkalpojumu veidošana: filmēšana, muzicēšana, montēšana un tiešsaistes dievkalpojumi zoom platformā, un tas viss katru nedēļu jau veselu gadu! Dažādi citādi filmēti un rakstveida materiāli – svētbrīži no dažādām vietām baznīcā par lozunga vārdu, īsi rakstveida impulsu cikli “7 nedēļas pretī vasarai”, “40 dienās līdz Ziemsvētkiem”, kā arī kopš janvāra tiešsaistes dievkalpojumi patiešām ir dievkalpojumi, nevis tikai jau ierakstīta materiāla kopīga skatīšanās!
- Svētā Vakarēdiena dievkalpojumi katru svētdienu gan pirmās, gan otrās ārkārtējās situācijas laikā, kuri turpinās vēl šobrīd.
- Brīvdabas dievkalpojumi baznīcas dārzā, kas ilga no jūnija vidum līdz septembra vidum, – bez nevienas lietainas svētdienas!
- Altāra mājās došanās mēnesis, un jaunā, pagaidu altāra iesvētīšana 20. un 27. septembrī!
- Valsts svētku koncertdievkalpojums 18. novembrī!
- Citādie Ziemsvētki “Ap mani ir gaisma”, atvērtā baznīca trīs Ziemsvētku dienās – kā viens nepārtraukts dievkalpojums, Vecgada vakara attālinātais dievkalpojums.
- Un, kur nu vēl nupat pieredzētie baznīcas 130 gadu jubilejas pasākumi – koncertuzvedums un divu stundu īsfilma par mūsu baznīcas vēsturi un šodienu, fotokluba “Rīga” fotoizstāde, jaunā altāra projekta aktualizēšana un katram – visa šī gada garumā – iespēja atstāt savu vārdu un uzvārdu, un vēlējumu draudzei baznīcas zelta jubilejas grāmatā! “
