Andreāsa Eberta ticības apliecība

Andreāss Eberts
Es uzticos Dievam. Dievs ir kosmosa tēvišķais un mātišķais pamatspēks, neizsakāmais Es Esmu, lielais Tu, trīsvienīgais Mēs pirms visā un visā, kas ir, redzamajā un neredzamajā pasaulē, noslēpums, kas satur Visumu kopā tā visdziļākajā būtībā, evolūcijas izcelsme un dinamika, ceļā ar to un tajā, un tā tapšanā , līdz Viņš/Viņa/Tas ir viss visā. Dievs ir dzīvība. Neviens nezina, no kurienes tie rodas, sākumā mazi vienšūnas organismi, tad arvien sarežģītāki, daudzveidīgāki, krāsaināki, izdomas bagātāki, neglīti un skaisti… Un tagad arī es esmu tur, mazs evolūcijas mirklis, radīts no mātes  un tēva, no Dieva gribas, unikāls un vienreizējs. Jau no paša sākuma manī bija ielikts viss – mana seja, mans dzimums, manas dāvanas, mana apziņa, manas ilgas pēc Dieva, mana pateicība par eksistenci. Es uzticos Dievam – tas nozīmē: es uzticos dzīvei. Es ticu, ka visā mērķtiecīgi darbojas kāds noslēpumains spēks. Mīlestība. Dievs ir mīlestība. Es nezinu, vai viņš “eksistē”. Es gandrīz neko nezinu par Dievu. Bet es jūtu, ka man ir nepieciešams meklēt Dievu, sajust Dievu. Citādi es neesmu pilnvērtīgs cilvēks. Es uzticos Jēzum Kristum. Es neesmu ar viņu vēl galā. Jau bērnībā es kļuvu par viņa draugu. Un viņš kļuva par manu. Viņa skatiens mani ir saticis un iepazinis. Stāsti par viņu mani aizkustināja. Es tos nevaru aizmirst. Un, ja ir kaut kas patiess, tad viņa vārdi ir patiesi. Pat tad, ja es vēl daudz ko nesaprotu; pat tad, ja es vēl esmu pārāk kūtrs, lai patiesi sekotu Viņa norādījumiem. Viņa nevardarbīgās ciešanas vardarbības apstākļos mudina mani pašam nolikt ieročus un neaizsargātam balstīties uz mīlestības bezspēcību un visvarenību. Viņa augšāmcelšanās modina manī cerību uz neizsakāmu Noslēgumu – ne tikai man, bet visam un visiem, uz lielo izlīgumu, uz bezgalīgiem svētkiem.  Dažreiz es jūtu, ka tas viss jau sen ir sācies. Es esmu daļa no lielās kosmiskās dejas. Jēzus kurpes man ir pārāk lielas, es nekad tajās neieaugšu. Bet es ar savām kurpēm iedams, centīšos sekot Viņa pēdām. Nemateriāls un neaptverams ir Dieva Gars, Ruah, miera balodis un ugunīga liesma. Dažreiz tā nāk vētraini, bet dažreiz kā “klusuma balss”. Jūtama manī, svētos brīžos, godīgā kopībā ap dievišķo galdu. Ruah ir pilnvarojusi cilvēkus liecināt par patiesību, dažkārt pat ar savu dzīvību. Tā pārsniedz kultūras robežas un māca visiem saprotamu sirds valodu. Tā ir daudz lielāka nekā reliģija, kristietība un visas pārējās reliģijas kopā. Tā pūš, kur vēlas, un tomēr ļauj sevi aicināt un lūgt. Kur tā pūš, tur rodas brīvība. Tā rada ievainoto kopienu. Tāpēc es arī uzticos baznīcas noslēpumam, lai gan daudz kam no tā, ko tā ir teikusi un darījusi Dieva vārdā, nav nekāda sakara ar Dievu. Tā bieži vien ir ignorējusi Jēzus vēsti un dogmatizējusi citas lietas, par kurām Viņš nav teicis ne vārda. Bet manās un mūsu kļūdās un aplamībās, kopā ar tām un zem tām Gara spēks veido mīlestības valstību šajā pasaulē, pat pretēji tam, kā mums šķiet –  ar mums, caur mums, pret mums vai bez mums. Tā māca man cerēt un uzticēties. Es esmu vienkārši no tā apgarots. Publicēta viņa grāmatā “Schwarzes Feuer – Weißes Feuer: Mein Glaubensbekenntnis” (Melnā uguns – baltā uguns: mana ticības apliecība), Muenchen, Claudius Verlag, 2018. (L.Rozentāla tulkojums)
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes.