Kustība Atdzimšana un atjaunošanās” un Lutera draudze

Situācija Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā 20. gadsimta 80. gados

Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca 20.gadsimta 80.gados bija nonākusi savdabīgā situācijā. Tās vadība atradās padomju režīmam paklausīgu un ilglaicīgi savos amatos esošu vadītāju rokās, kuri gadu gaitā bija izveidojuši ar padomju varas iestādēm saskanīgu baznīcas koeksistēšanas veidu, un arī no saviem padotajiem, jo īpaši mācītājiem, pieprasīja paklausību saviem rīkojumiem un bezierunu atbalstu tās politikai.

Kopējais draudzes locekļu skaits 80. sākumā Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā bija vien 25 000, kas ir visnotaļ niecīgs skaits, salīdzinot ar 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, kad pie luterāņu baznīcas piederēja 55% Latvijas iedzīvotāju. Iepretī aktīvajam ateistiskās propagandas darbam, kristietības pasludinājums, izņemt dažas draudzes, bija vājš un sprediķu saturs maz aktuāls. Reliģijas lietu padomes Pilnvarotā atskaitēs ir atrodamas arī statistikas ziņas par situāciju 80.gadu beigās Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā. Laika posmā no 1976. līdz 1986. gadam savu darbību pārtrauca 8 draudzes, draudzes locekļu un mācītāju skaits samazinājās. 1987.gadā 203 draudzēs kalpoja 76 mācītāji, viņu vidū 70% bija vecāki par 60 gadiem. E.Kokars-Trops atzīst, ka “garīdzniecības kadru trūkums, ticīgo aizplūšana no baznīcas un reliģijas, reliģisko draudžu izjukšana daļēji attur Konsistoriju un arhibīskapa Ē.Mesteru pieņemt kardinālus mērus pret daļu mācītāju, kuri neatbalsta Konsistorijas līniju un nepilda tās lēmumus. Tas viss palielina šķelšanos un rīvēšanos Latvijas ev. luteriskās baznīcas garīdzniecības vidu, bet vēl jo vairāk grauj Konsistorijas autoritāti un tās ietekmi uz kulta kalpotājiem un ticīgajiem”. 1987.gada 4.septembrī E.Kokars-Trops Latvijas Kompartijas CK Propagandas un aģitācijas nodaļai raksta, ka “Latvijas PSR situācijā notiek lēna, pakāpeniska, bet noturīga ticīgo skaita samazināšanās kā rezultātā notiek pakāpeniska reliģisko apvienību sairšana. Lielajos reliģiskajos svētkos vienlaicīgi svētku dievkalpojumos piedalās 140-150 tūkstoši cilvēku. Dievkalpojumu apmeklētāju sastāva analīze liecina, ka lielākā daļa no viņiem – 70-75% – ir cilvēki pensijas vecumā. Jauni cilvēki, vecumā līdz 30 gadiem svētku dievkalpojumos ir no 15-20%. Lielākoties (75-80%) lūdzēju baznīcās un lūgšanu namos ir sievietes gados.”

Lutera draudzes locekļu sarukums

Rīgas Lutera ev. lut. draudze 80. gadu sākumā piedzīvoja iespaidīgu sarukumu un draudzes locekļu novecošanos, neskatoties uz to, ka tā bija draudze Rīgā, tās darbība nebija padomju režīma pārtraukta, tajā visus padomju okupācijas gadus (1945-1983) bija kalpojis viens mācītājs – sava laika izcils teologs Vilis Augstkalns, arī Teoloģijas semināra pasniedzējs, kurš spēja ap sevi draudzē pulcināt darbīgu un draudzei lojālu aktīvistu pulku. Ja laikā posmā no 1950. līdz 1960. gadam draudzes locekļu skaits palika nemainīgs (1300), tad jau 1970. gadā tas bija krities gandrīz uz pusi (717), bet pēc desmit gadiem, 1980. gadā vēl uz pusi (360). Divdesmit gadu laikā draudzes locekļu skaits bija sarucis par ⅔. 1981. gadā draudzes vadība, apzinoties savu fizisko vecumu (65-80 gadi) no vienas puses, bet no otras cerot uz izmaiņām, izlēma 10 gadus ātrāk svinēt baznīcas lielo jubileju, negaidot 100 gadi. Mācītāja V.Augstkalna sapulcinātais aktīvistu pulciņš novecoja un, kā vēstī draudzes valdes sēdes protokols 1981. gada 14. aprīlī, ar lielām pūlēm vairs spēja apkopt lielo teritoriju ap baznīcu. Savukārt, sākot no 1989. gada septembra, kad draudzē sāk kalpot viens no kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” līderiem Juris Rubenis, draudzes locekļu skaits sāka strauji augt – gada laikā dubultojoties (702), vēl pēc pieciem gadiem, 1995. gadā sasniedzot 2000, bet 2000. gadā jau 3000 reģistrētus draudzes locekļus.

Protesti pret baznīcas stagnāciju

Ja vēl 80.gadu sākumā iebildumi un protestu iniciatīvas pret vadības kursu varēja iztulkot kā nesaskaņas un spriedzi baznīcas iekšpusē, tad 80.gadu otrajā pusē un beigās baznīcas vadības spītīgā turēšanās pretī nacionālās, garīgās un politiskās Atmodas tendencēm kļuva absurda. Tas noveda pie kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dibināšanas 1987.gada 14. jūnijā, kuru paši tās dalībnieki izprata kā kristīgu cilvēku reliģiski-ētisku atbildes reakciju Padomju valdības veicinātajiem pārkārtošanās un atklātības procesiem, tās locekļiem izjūtot dziļu nepieciešamību kristīgi izprastiem atjaunošanās un atklātības procesiem ienākt arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīvē. Kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” izveidošanās bija daļa no 80.gadu sākumā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā aktīvās protesta un opozīcijas grupas, kurā darbojās sākumā neliels garīdznieku loks (Aivars Beimanis, Erberts Bikše, Andrejs Kavacis, Modris Plāte, Juris Rubenis, Atis Vaickovskis, Jēkabs Dzeguze), bet vēlāk, sākot ar 80. gadu vidu, viņiem piebiedrojās arvien vairāk mācītāji. Viņi apzinājās baznīcas vadības nespēju, neprasmi un nevēlēšanos atsaukties sava laika cilvēku garīgajam vajadzībām un padarīt baznīcu nozīmīgu sabiedrībai, kurā, perestroikas un demokratizācijās ietekmē, sāka parādīties pirmie pārmaiņu asni un Trešās Atmodas priekšvēstneši. r 80.gadu vidū baznīcā pieauga plaisa starp režīmam paklausīgajiem un no režīma atkarīgajiem garīdzniekiem un jaunajiem (ne vienmēr gados, bet garā) vizionāriem, uz pārmaiņām vērstajiem, liturģisku un cita veida inovāciju izmēģinātājiem, kuri izmisīgi meklēja ceļus, ka uzrunāt nevis tikai esošos mazskaitlīgos un skaitā sarūkošos draudžu locekļus, bet visu sava laika sabiedrību, kurā modās interese par garīgiem jautājumiem un garīgu dzīvi. Baznīcas vadība pakāpeniski zaudēja cieņu un uzticēšanos sabiedrības acīs.

Baznīca pret “Atdzimšanu un atjaunošanos”

Kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” veidotāji bija saņēmuši nosodījumu un pretestību no baznīcas puses jau kopš 80. gadu sākuma. Tomēr attiecības īpaši saasinājās pēc Ērika Mestera ievēlēšanas par arhibīskapu 1986.gadā. Baznīcas vadības represijas pret citādi domājošajiem savu kulmināciju sasniedza 1987.gada pirmajā pusē. Par nesadarbošanos un konfliktēšanu ar vietējās padomju varas pārstāvjiem baznīcas vadība uz gadu no amata atcēla mācītāju Modri Plāti, kas izraisīja asus iebildumus lielā mācītāju daļā un šaubas par arhibīskapa atbilstību savam amatam. Pēc kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” nodibināšanās, par līdzdalību tajā  un atteikšanos no tās izstāties baznīcas vadība no baznīcas teoloģijas augstskolas (Teoloģijas semināra) rektora amata atcēla Robertu Akmentiņu, no prāvesta amata Aivaru Beimani. Kustības pārstāvji šo darbību rezultātā meklēja sabiedrotos Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā trimdā, saņemot morālu un praktisku atbalstu, vērsās pie starptautiskām baznīcu organizācijām, aicinot tās pārtraukt sadarbību ar baznīcas vadību Latvijā. Tā, piemēram, kustība izsūtīja draudzēm Ziemassvētkos savu “vēstījumu”, aicinot nolasīt no kanceles tradicionālā arhibīskapa vēstījuma vietā. Par šiem notikumiem regulāri ziņoja tādi mediji kā “Radio Brīvā Eiropa” un “Amerikas Balss”. 1987.gada novembrī Latvijas PSR Reliģijas lietu pārvalde atzina, ka kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” kaitē baznīcas un sabiedrības interesēm, tā ir vērsta uz nacionālistisku un pretpadomju rīcību, uztur sakarus ar naidīgiem pretpadomju spēkiem Rietumos un pieprasīja nekavējoties pārtraukt kustības darbību, piedraudot ar to, ka kustības dalībniekiem tiks atņemtas mācītāja tiesības. Tajā pat laikā varēja vērot, ka režīma drošības iestādes nebija ieinteresētas atklātai konfrontācijai ar kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībniekiem, nevēloties izraisīt vēl lielāku starptautisku rezonansi. Diemžēl kustības dalībniekus mācītāju Māri Ludviku un Jāni Kārklu valsts iestādes piespieda Latviju pamest, līdzīgu spiedienu vērsa arī pret Juri Rubeni. Tikai 1988.gada sākumā, nespējot tālāk pretoties pieaugošajai kritikai un noskaņai sabiedrībā, baznīcas vadība sāka atzīt savu kļūdaino vēršanos pret kustības pārstāvjiem, taču tas jau bija novēloti.

Saspīlējums kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” attiecībās ar baznīcas vadību mazinājās, taču līdz atklātam dialogam attiecības nenonāca. Kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” iesaistījās ar citu neformālo kustību aktivitātēs. Par svarīgu jautājumu 1988.gada otrajā pusē kļuva kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dalībnieku iesaistīšanās Latvijas Tautas frontē. Tās valdē 1988.gadā tika ievēlēts Juris Rubenis. Savukārt, Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Konsistorijas kanclers Kārlis Gailītis iesaistījās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) darbā.

Revolucionārās pārmaiņas 1989. gada Sinodē

1989.gada aprīlī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Ģenerālā Sinode ievēlēja jaunu baznīcas pārvaldi – Konsistoriju, nomainot visus iepriekšējos tās locekļus. Sinodes prezidija loceklis, kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” līderis, Modris Plāte ierosināja arī arhibīskapa Ērika Mestera pārvēlēšanu, par ko nobalsoja pārliecinošs sinodāļu vairākums. Vēlēšanu rezultātā Ērika Mestera vietā par arhibīskapu tika ievēlēts kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” kandidāts Kārlis Gailītis.

Pēc 1989.gada aprīļa Sinodes situācija baznīcā un baznīcas loma sabiedrībā būtiski mainījās, ne tikai atsevišķiem tās garīdzniekiem, bet arī baznīcai kā sabiedriski reliģiskai institūcijai iesaistoties Trešās Atmodas norisēs, piedaloties sabiedrisko organizāciju darbībā – Tautas Frontē, Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Pilsoņu komitejā. Sākas sadarbība ar Latvijas Valsts universitāti par Teoloģijas fakultātes atjaunošanu, jo viena no lielākajām problēmām, kas apgrūtināja baznīcas darbu jaunajos apstākļos, ir akūts mācītāju trūkums. Baznīca vēršas tieši pie jaunajiem draudzes locekļiem, aicinot atsaukties darbam mācītāja amatā, tiek uzsākta intensīvi teoloģiskās izglītības programma, kas ļauj īsā laikā darbam draudzēs ordinēt par palīgmācītājiem jaunus studentus. Tika reorganizēts Konsistorijas darbs, izveidotas darba nozares, Konsistorijas sēdes notika reizi nedēļā un tās sēžu protokoli tika publicēti, sākās intensīva jauno mācītāju un teologu sagatavošana Teoloģijas seminārā. Baznīca aktīvi attīstījā sadarbību ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu trimdā, abām pusēm apliecinot, ka sākusies abu baznīcu – Latvijā un trimdā – atkalapvienošanās. Sākās darbs pie padomju režīma atņemto baznīcas ēku atgūšanas. Līdztekus daži iepriekšējās baznīcas vadības pārstāvji asi kritizēja jauno baznīcas vadību, boikotēja tās lēmumus un centās pat nelikumīgi pārstāvēt baznīcu starptautiskās kristīgajās organizācijās.

Modra Plātes loma

Kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” līderis bija Kuldīgas draudzes mācītājs Modris Plāte. Kuldīgas draudzē M.Plāte sāka kalpot 1982.gada 1.augustā un pamazām kļuva par vispopulārāko un aktīvāko mācītāju toreizējā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā un Latvijā. Četros viņa kalpošanas gados draudzes locekļu skaits pieauga divkārt, draudzē sākās Svētā Vakarēdiena prakses renesanse, “dievgaldnieku” skaitam četrkāršojoties. Kuldīgas draudzē bija arī lielākais dievkalpojumu skaits visā luterāņu baznīcā – gadā 223 dievkalpojumi. M.Plāte vadīja ļoti populāru Bībeles studiju kursu, kura laikā mācīja draudzei Jaunās Derības grieķu valodas terminus, īstenoja liturģiskas reformas, psalmu dziedāšanu, liturģiskas procesijas, garīgās mūzikas koncertus, viņa kalpošanas laikā tika atjaunots dievnams un  un ievilkta tam laikam reta inovācija baznīcā – centrālā apkure. M.Plāte aktivizēja draudzes padomes darbu, sēdes organizējot reizi mēnesī, aicinot tajās piedalīties jebkuru draudzes locekli, turēja vairākus dievkalpojumus nedēļā, aktivizēja diakonijas un sociālās palīdzības darbu draudzē, pirmais Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīcā sāka noturēt dievkalpojumus Klusā nedēļā katru vakaru un Lieldienu nakts dievkalpojumu, turēt baznīcu atvērtu apmeklētājiem, izvietot baznīcā drukātus informatīvus materiālus apgaismotās vitrīnās un citus jauninājumus. Tieši M.Plātes darbības laikā 80.gados Kuldīgas draudzē izveidojas draudzes darba modelis, kuru vēlāk 90.gados, īstenojot pāreju no “padomju laika” draudzes darba modeļa pārņēma daudzas citas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes, piemēram, arī Rīgas Lutera evaņģēliski luteriskā draudze.

1986. gadā neliela Kuldīgas draudzes locekļu daļa, kura iebilda pret draudzes jauncelsmes darbu, sāka padomju varas iestādēm sūdzēties par M.Plātes aktivitātēm. 1986.gada 24.maijā draudzes padomes sēdē piedalījās Kuldīgas rajona izpildkomitejas pārstāve, priekšsēdētāja vietniece L.Barinova un finanšu nodaļas darbiniece R.Kalniņa. Draudzes padome aktīvi nostājas sava mācītāja pusē un noraidīja dažādus pretējās puses izdomājumus un apmelojumus. 1986.gadā būtiski pieauga kristīto, iesvētīto un baznīcā laulāto skaits, Kuldīgas draudzes locekļu skaitam sasniedzot 500. Par vienu no aktīvākajiem M.Plātes kritiķiem un pretiniekiem kļuva draudzes padomes priekšsēdētājs Āris Freimentāls. 1987.gada 3.martā draudzes sapulce, kuras sasaukšanu ierosināja vairāki draudzes locekļi, secina, ka draudzes padome nav apmierināta ar Ā.Freimentāla darbību, “rada draudzes locekļu starpā šķelšanos, apkauno baznīcu un tās darbiniekus, ar nepamatotām sūdzībām apgrūtina valsts iestādes”. Rezultātā draudzes sapulce pieprasīja viņu atcelt no ieņemamā amata, par 55 balso “par”, bet 5 “atturas”. “Pret” nebalsoja neviens.

M.Plāte Reliģiju lietu padomes Pilnvarotā “melnajā sarakstā” nokļuva pēc 1987.gada 7.janvāra, kad kopā vēl ar 4 mācītājiem ieradās laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā, lai iesniegtu protesta vēstuli pret laikrakstā publicēto rakstu, kurā bija apmelots viņa draugs, mācītājs Māris Ludviks. Šajā vēstulē laikraksts tika apsūdzēts jaunās, M.Gorbačova iniciētās domāšanas maiņas un perestroikas ignorēšanā. Šī vēstule, kuru laikraksts tā arī nenopublicēja, bija sākums aktīvai kampaņai pret M.Plāti, kuras gaitā Reliģiju lietu pārvalde pieprasīja arhibīskapa Ē.Mesteram un Konsistorijai atņemt viņam tiesības kalpot Kuldīgas draudzē. Atsaucoties uz mācītāja lielo popularitāti Konsistorija no sākuma lūdza Reliģijas lietu padomes Pilnvarotajam atļaut M.Plātem turpināt kalpot, tomēr 1987.gada 18.marta pakļāvās Reliģijas lietu padomes spiedienam un atcēla komandējumu M.Plātem kalpot Kuldīgas draudzē.

Pret to protestēja 19 mācītāji un atbalsta vēstuli parakstīja arī 350 draudzes locekļi. Baznīcas vadībai šādu protestu saņemšana bija pilnīgs jaunums. Luterāņu mācītāju atklāti protesti, it īpaši rakstiskā veidā, bija kaut kas pilnīgi nepazīstams pēdējos 40 gadus. Pie tam šīs vēstules bija parakstījuši arī ļoti ietekmīgi mācītāji: Teoloģijas semināra rektors R.Akmentiņš, 4 semināra pasniedzēji (J.Rubenis, J.Vanags, A.Beimanis, R.Feldmanis) un 3 no 15 prāvestiem (K.Zviedris, A. Kaminskis, A. Beimanis). Par M.Plāti aizlūdza publiskajos dievkalpojumos. Arhibīskaps Ē.Mesters atteicās atcelt lēmumu. Viņš teica, ka “Plāte ir godājams un visu iemīļots, taču ir autoritātes, ko viņš nevar ignorēt”, personiskās sarunās uzsverot, ka “Plātes atlaišanai nav reliģisku motīvu, bet ka šādu direktīvu viņš ir saņēmis telefoniski no “augšas””. Taču publiski viņš to atteicās atzīt. 1987.gada 5.maijā Konsistorija uz laiku atcēla M.Plāti no kalpošanas mācītāja amatā, bet M.Plāte turpināja kalpot draudzē, ignorējot Konsistorijas lēmumu. Šajā laikā Kuldīgas draudzes padome izlēma tikties uz darba sanāksmēs reizi nedēļā, lai nodrošinātu draudzes darbu vajāšanu apstākļos. Draudzes padomes darbs notika slepenības režīmā un netika protokolēts. 1988. gada 17.janvāra draudzes sapulcē M.Plāte saka: “Visas pasaules kristieši šajā situācijā iestājas un aizlūdz par mūsu draudzi un tās mācītāju. Darbu draudzē turpinām, neievērojot Konsistorijas aizliegumu.”

Tā kā jau bija sākusies PSRS reliģiskās politikas liberalizācijas process, Reliģijas lietu padomes Pilnvarotajam bija apgrūtinātas iespējas izvērst tālākas represijas. 22 mācītāji iesniedza Baznīcas Sinodei aicinājumu pārskatīt šo Konsistorijas lēmumu. Publisku atbalstu M.Plātem izsaka “Helsinki – 86” grupa, netaisnīgo izturēšanos pret M.Plāti pieminot savā vēstulē valstu valdībām 1987.gada 14.maijā. Ē.Mesters un Konsistorija kļuva arvien nervozāki – “Helsinki 86” atklāti aicināja ievērot Latvijā politiskās un nacionālās brīvības, pieprasīja okupācijas izbeigšanu, un šīs grupas nostāšanās M.Plātes pusē nebija Konsistorijai patīkama. 1987.gada 3. jūnijā Konsistorija piedāvāja M.Plātem kompromisu – atjaunot viņu mācītāja amatā, ja viņš nomierinās draudzi, pārtrauks konfliktu ar vietējo izpildkomiteju, pārtrauks aizstāvēt M.Ludviku un būs paklausīgs arhibīskapam. M.Plāte šiem noteikumiem nepiekrita. Konsistorija, saņēmusi pretsparu no savu mācītāju puses, nezināja, kā lai ar to tiek galā. Tikai arvien pieaugošā neapmierinātība mācītāju un draudžu vidū ar Konsistorijas rīcību un starptautiskais spiediens no Rietumiem lika 1988.gada 26.janvārī Konsistorijai piekāpties un atjaunot M.Plātem mācītāja tiesības.

Linards Rozentāls, LU Teoloģijas fakultātes vadošais pētnieks, LU pēcdoktorants