Pašā ziemas vidū es atklāju, ka manī mīt neuzvarama vasara. (A. Kamī)
Tāda arī ir dzīves centrālā vēsts. Mūsu būtības pamatos ir gaisma, nevis tumsa, mīlestība, nevis naids, vasara, nevis ziema, tas, kas dzimst, nevis tas, kas mirst. Mēs esam Dieva bērni.
Tas ir liels spēks, kas mīt mūsos. Tikai nereti mēs to vēl neesam iepazinuši.
Tas ir dzīvesspars, kas liek mums sasparoties dzīvot tālāk, pieņemt lēmumu būt atkal laimīgiem. Tas ir spēks, kas liek, kad esam dzīves boksa ringā notriekti pie zemes, tomēr celties, mainīt taktiku un turpināt dzīvot, cīnīties, cerēt. Tas ir spēks, kas palīdz mums nekļūt par bezpalīdzīgiem dzīves likstu sagrautiem upuriem. Tas palīdz kādam bankrotējošam uzņēmējam nākt klajā ar jaunām idejām, kamēr cits vientulībā sāk aiz bēdām nodzerties. Spēks, kas liek neņemt pierē kolēģa indīgo piezīmi, nevis trīs dienas vēl par to lauzīt galvu. Spēks, kas, lielai mīlestībai sabrūkot, liek nevis sabrukt pilnībā arī tev pašam, bet gan drīz vien uztaustīt jaunu jēgu savai dzīvei.
Spēks, kas mūs dziedina, iedvesmo, enerģizē, dod jaunu jēgu un nozīmi arī tad, kad visas iepriekšējās mirušas. Spēks, kas liek ticēt, ka mēs atkal būsim laimīgi. Tas ir elastīgs sīkstums, dzīvesspars un dzīvesspēks.
Spēks, kas noslēpumainā veidā dažos ir jau no dzimšanas, bet citiem tas jāmācās, tam jāatveras, tam jānotic, tam jāpamostas. Katrā no mums ir šis dzīvesspēks.
Mēs drīkstam atkal būt laimīgi un mēs tādi būsim.
Esmu savā dzīvē bieži redzējis, ka tieši šāda ziņa skan no lielām bēdām un sāpēm. Arī tad, kad bēdas ir tik lielas un izmisums tik milzīgs, ka to pat nevar iztēloties, arī tad – nāks diena un mēs būsim atkal laimīgi, vienalga, lai cik smags ir bijis likteņa sitiens. Vienā brīdī mostas sīksta apņēmība, lēmums, kas spēj caursist visbiezākos bēdu mūrus – mēs neļausim tiem mūs sagraut, izšķirt, saplosīt. Mēs būsim atkal laimīgi. Tas nozīmē kādā rītā pieņemt radikālu un nekaunīgu lēmumu, ka mēs vēlamies atkal dzīvē piedzīvot ko skaistu un labu. Tas nozīmē sākt atkal pamanīt skaisto un labo, tas nozīmē apzināti izvairīties no problēmām, nelaimju vēstnešiem un visa, kas tev nepalīdz celties, pasmaidīt, sajust atkal prieku. Kādu rītu ir jāiznāk ārā no kapa un jāzin, ka no šī brīža tu atkal esi dzīvs. Krīzes beigas ir saistītas ar mūsu gribu. Tā beidzas, kad tu pieņem lēmumu atkal būt laimīgs un sākt darīt priecīgas, banālas, skaistas, vieglas un trakulīgas lietas.
Mēs spējam augt un attīstīties arī visai smagos apstākļos. Cilvēks ir tāda būtne, kas vairāk līdzinās ķērpim, nevis kādam vārgam ziediņam. Cilvēks spēj pārvarēt smagas lietas bez nopietnām sekām un dzīvot laimīgi arī pēc lielām grūtībām un bēdām. Mēs esam nevis neuzvarami, bet spējīgi pārvarēt krīzes, sadziedēt brūces un dzīvot tālāk.
Pašā ziemas vidū es atklāju, ka manī mīt neuzvarama vasara.
Šo vasaru mēs arī iesim meklēt.
Mums ir palikušas vien 7 nedēļas līdz vasarai.
Viena diena
Dodies pusstundu pastaigāties dabā. Nesteidzies. Palēnini savus soļus. Paliec stāvam. Mēģini sadzirdēt, sasmaržot, sajust – nedomājot par to, ko dzirdi, ko smaržo, ko jūti. Kādas skaņas tu dzirdi? Paseko līdzi viena vienīga putna dziesmai – kad viņš dzied un kad viņš apklust. Kā izskatās koki? Kā tu jūti vēju? Tas ir silts vai auksts uz tavas ādas? Ko tu sasmaržo? Kā tas smaržo? Šie nav jautājumi, uz kuriem tev ir sev jāatbild. Tie tikai palīdz tev visu uztvert ar pamodinātu skatu uz visu, kas ir. Daba mums māca vienkārši būt – nevērtējot, nespriežot, nejautājot “Kāpēc?”
Sameklē kādu klusu vietu. Tās tagad netrūkst. Skaņas ir kļuvušas klusākas, cilvēku mazāk. Klusums ir nevis kaut kā trūkums, bet bezgalīgu iespēju avots. Klusums mūs aptver, piepilda, palīdz dzīvot. Ārēju klusumu atrast nav grūti. Grūtāk ir ar iekšēju klusumu. Mums traucē domas, raizes, mūsu pašu sakustēšanās. Atrodi kādu klusu vietu, kurā vari atgriezties atkal un atkal.
Un izgulies labi! Pa īstam mēs varam pamosties vien tad, kad esam labi izgulējušies. Šodien, ja sajūti, ka neesi labi izgulējies, paguli pusdienas laiku! Kaut 20 minūtes. Miegs atjauno dvēseli un dzīvi, pamodina mūsu garu. Šodien ej ātrāk gulēt. Feisbuks un nakts ziņas pagaidīs. Ļauj sevī ieplūst spēkiem, kuru vēl tevī nav. Esi kā bērns, kurš guļ bezgalīgi ilgi un aug arī miegā – ķermeniski, dvēseliski un garīgi.
Otra diena
Pavēro savus sapņus. Sapņi palīdz tev uzmanību pievērst tam, kas notiek tavā iekšējā pasaulē. Sapņi ir tavas dvēseles gleznas un fotogrāfijas, tavas jūtas, ko vēl nepazīsti. Pavērojot sapņus tu nokļūsti savas dvēseles neapzinātā laboratorijā, kurā vienmēr tiek mēģināts saprast un sakārtot visu, kas tevī notiek. Pievēršoties sapņiem mēs pievēršamies tam, kas mums palīdz sevi saprast un dziedināt. Kad ir grūti un bēdīgi, kad esam jo īpaši satraukti un bažīgi, pievēršamies sapņiem divkārt! Nevajag tos nekā skaidrot, tie darbojas arī bez visiem mūsu skaidrojumiem. Vienkārši vēro, atceries, pieraksti, pamani! Sapnis atklāj to, kas tevī notiek. Tas, kas tev nomodā esot šķiet skaidrs un saprotams, sapnī nostājas aizmugurē, bet priekšplānā iznāk tas, kas tevī ir apspiests un nepamanīts – un vēlas tapt integrēts tavā apzinātajā dzīvē. Vēro sapņus un pieraksti tos – jo ātrāk, jo labāk, jo vēlāk tos aizmirsīsi. Sapņi ir dabas gudrība. Dieva gudrība tevī.
Trešā diena
Pamani šodien to brīdi, kurā tev kaut kas ir jāgaida. Pamani šo brīdī un mācies apzināti pagaidīt. Atlaid kontroli pār notiekošo. Vienkārši gaidi. Pie veikala kases, drošā atstatumā no citiem. Vai sabiedriskā transporta pieturā. Kad tu esi pēdējo reizi kaut ko gaidījis? Bez steigas, bes satraukuma, bez nepacietības? Dari to šodien – kad tev kaut kas būs jāgaida vai kaut kur jāuzgaida. Gaidot attīstās kaut kas, kas citādi nevar izaugt, kā tikai gaidot. Kad sēkla iesēta, ir jāgaida, lai tā uzdīgst. To nevar paātrināt, pasteidzināt. Gaidīšana ir uzticēšanās realitātei. Arī dzīvība izaug gaidīšanā, klusumā, tumsā – nevis tur, kur viss ir saplānots un skaidri nosprausts, bet tur, kur vēl nav skaidrs un zināms, kā viss būs, uz kurieni šis ceļš vedīs. Mācies gaidīt uzticoties. Nemēģini visu sasniegt uzreiz. Lai mūsu dvēseles uzplauktu, ir vajadzīgs laiks.
Ceturtā diena
Šodien daudzi ir dīkstāvē. Tomēr autobraucēji zina – arī tukšgaitā braucot var tikt uz priekšu. Tikai citādāk. Arī mūsu ķermenis un dvēsele atrodas tikai šķietamā tukšgaitā un dīkstāvē. Miegs līdzās nomodam, pauzes līdzās aktivitātēm, dīkas stundas līdzās radošiem pacēlumiem. Mūsu dzīvēm ir nepieciešams laiks, kurš mums šķiet nederīgs un nelietojams. Tas ir nepieciešams mūsu izaugsmei. Lai ienāktos augļi, tiem ir dienām un nedēļām ilgi bezjēdzīgi jākarājas pie koka vai krūma zariem. Dvēsele ir līdzīga šādiem augļiem. Pamaniet šodien to brīdi, kad atrodaties tukšgaitā. Pavērojiet, kā mainās ainavas gar jūsu acīm. Bet neizlaidiet no rokām stūri. Tukšgaitā stūrēt ir divkārt svarīgi. Jo riteņi ripo paši, tiem nav saķeres ar motoru. Arī dīkstāvē stingri turiet rokās savas dzīves stūri.
Piektā diena
Apsēdies. Kad esi apsēdies, svarīgi, lai tu justu kontaktu ar zemi. Sazemējies. Tavām pēdām stingri jābalstās uz zemes. Rokām jāatgulstas klēpī vai uz roku balstiem. Nesaspringsti, sēdi brīvi. Sajūti, kā ķermenis saskaras ar zemi un krēslu. Sajūti savu mugurkaulu. Tas sastāv no 24 skriemeļiem un pēdējais no tiem balsta mūsu smagās galvas. Iztēlojies sevi kā puķi, kura stiepjas pretī saulei. Tu esi labi iesakņojusies un tomēr kustīga puķe. Sēdi kā puķe. Ieklausies savā elpā. Nekontrolē to, bet ieklausies tajā ar ziņkāri. Apsēdies šodien. Apsēdies šodien tā.
Mācītājs Linards Rozentāls
Foto: Valdis Bērziņš
