Vislabprātāk es nekad nerakstītu to, ko esmu domājis rakstīt šajā nedēļā. Vai nespētu to rakstīt. Vai nezinātu, ko par to rakstīt. Un es no sirds vēlētos, lai jums nekad nerastos vajadzība to lasīt. Taču citādi mēs nekad nenonāksim līdz vasarai mūsu dzīvēs. Jo mūsu dzīves vienmēr iet pretī kādai vasarai. To ir svarīgi zināt.
Ja jūs jūtat, ka negribat par to lasīt un domāt, nedariet to. Es vēlētos, lai nevienam no jums dzīvē nerastos iemesls par to lasīt un domāt. Un man ir ļoti žēl, ka dažiem no jums tieši tagad tas ir vajadzīgs.
Pēdējā nedēļā mēs pievērsīsimies bēdām. Ja es šodien satikšu cilvēku, kuram ir bēdas, vai es ko teikšu, vai es ko darīšu, un kā, un ko? Es esmu pateicīgs Megan Devine un viņas grāmatām un vietnei Refuge in Grief, kurās es atklāju tik daudzas atziņas, pie kurām esmu nonācis arī pats.
Viena diena
Ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, visticamākais, sajutīšu, ka gribu palīdzēt. Un tā ir, ka tad, kad kāds ir zaudējis sev nozīmīgu cilvēku, daudzi grib palīdzēt. Kādi vēlas otru uzmundrināt, citi ir gatavi darīt jebko, kas vajadzīgs, bet visi kopā – izdarīt kaut ko, lai otram sāpētu mazāk, lai otrs ciestu vieglāk, lai tas viss nebūtu tik briesmīgi, cik tas ir. Bet viss ir tieši tik briesmīgi, cik tas ir. Un to nevar izlabot, salabot, izārstēt. Sāpes nav iespējams atņemt. Un arī nevajag. Mēs gribam palīdzēt, taču trūkst vārdu, un mēs stostīdamies meklējam īstos. Mums ir bailes ko pateikt aplam vai ko izdarīt aplam, tāpēc labāk dažreiz mēs nesakām un nedarām neko.
Tātad, ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, es zināšu – šīs bēdas, kuras viņš bēdā, pieder viņam, ne man. Tās nav manas bēdas un man tajās ir tikai pakārtota nozīme. Es nevaru, nespēju un nemaz nedrīkstu tajās spēlēt pirmo vijoli. Bēdas ir ļoti personīga pieredze un pilnībā pieder tam cilvēkam, kurš tās piedzīvo. Tās ir viņa pieredze, viņa dārgums, varbūt vienīgais, kas šobrīd viņa dzīvē ir. Tās saista viņu kopā ar cilvēku, par kuru tās bēdājas. Es varu tikai klausīties, pajautāt, atspoguļot viņam to, ko dzirdu un redzu. Un zināt – otrs ir uz pareiza ceļa. Viņam neko nevajag darīt citādāk. Viņam nevajag justies citādāk. Viņam nevajag dzīvot citādāk. Viņš tikai ir ļoti viens. Man nav jākliedē viņa vientulība. Man tikai ir jāmēģina palīdzēt viņam to nest.
Otra diena
Ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, es zināšu, ka šajās dienās viņš ir jau dzirdējis daudz un dažādus padomus, ieteikumus un norādījumus, kā dzīvot labāk, pareizāk un nebūt tik bēdīgam. Taču, kad bēdās esošais dzird daudzos padomus, ieteikumus, norādījumus, pārmetumus un visas citas lietas, ar kurām mēs otram gribam “palīdzēt”, viņā rodas izjūta, ka viņš kaut ko dara nepareizi, ka tajā, kā viņš jūtas, ir kaut kas aplams, koriģējams. Ja jau es šobrīd saņemu tik daudz padomus, ieteikumus un norādījumus, tātad man ir kaut kas jādara savādāk, laikam kaut kas nav pareizi tajā, kā ar mani notiek. Varbūt mēs domājam, ka, ja tas notiktu ar mums, kas notiek ar viņu, mēs lietas darītu citādāk. Varbūt mēs nemaz nebūtu nonākuši tajā, kas ir ar viņu noticis. Mēs būtu bijuši gudrāki, apķērīgāki, prātīgāki. Nu ko, cerams, ka mums nekad nebūs par to jāpārliecinās. Šajās bēdās, kurās ir viņš, mēs neesam eksperti pat, ja esam piedzīvojuši ko līdzīgu. Bēdas nevar salīdzināt. Nevienam nav bijušas tās bēdas, kas šobrīd ir viņam. Tāpēc pievērsīsimies tieši šīm bēdām. Nebaidīsimies par tām pajautāt. Lūgt, lai otrs izstāsta, kā viņš tās piedzīvo, par ko viņš bēdājas, kas ir tas, kas ir zudis. Mēs ar to otru nesāpināsim vairāk. Tieši pretēji – sāpes vairo tas, ka par tām cenšas klusēt, ja tās cenšas noklusēt, ja izliekas, ka to nav. Bet tās ir. Kā zilonis istabā. Un nav iespējams, nevar un nedrīkst izlikties tās neredzam un nejūtam.
Trešā diena
Ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, es zināšu, ka šajās dienās jau daudzi ir centušies viņu mierināt, sapurināt, iepriecināt, novirzīt kaut nedaudz nost no bēdu pārņemtajām domām. Taču bēdas nevar nomierināt ar seklu optimismu. Tās nevar no cilvēka izpurināt. Tās nevar aizstāt ar mirkļa prieku, no tām nevar novirzīties nost. Var tā būt, ka kādreiz esam nemierā, ka tramvajs dodas tieši pa savām sliedēm. Taču mēs zinām, ka cenšoties to novirzīt no tām nost, lietas var beigties ļoti bēdīgi. Bēdas ir sliedes, pa kurām cilvēks dodas uz priekšu. Es nevirzīšu viņu no tām nost. Es nemazināšu viņa bēdu nozīmi. Es nemēģināšu viņu pievērst kam citam. Es nemēģināšu neko salabot, jo tas, kas noticis, ir nesalabojami. Es neatgādināšu, cik viņš gudrs, skaists, čakls vai jauks, stiprs vai drosmīgs. Ar viņa pašapziņu viss ir kārtībā, jo bēdas nav pašvērtības trūkuma sekas. Tā vietā zināšu, ka tas, ko viņā apbrīnoju un mīlu, tieši būs tas, kas palīdzēs viņam doties pa šīs pieredzes sliedēm. Es varu pateikt, ka esmu līdzās viņu atbalstīt, kad kļūs pārāk smagi, nepanesami, sliežu līkums pārāk ass. Un arī to, ka viņam manis dēļ nav jāizliekas stipram.
Ceturtā diena
Ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, es atcerēšos, ka viņu nevajag uzmundrināt. Kad viss ir “ellē ratā”, tad tā tas arī ir. Ne katrs tumšs stūris mūsu dzīvēs tūdaļ ir jāapgaismo un jāuzmundrina. Un, kad dzīve iegrimusi tumsā, ir lieki atgādināt par labo, kas tajā vēl atlicis. Labāk būšu otram viņa bēdu spogulis. Piekritīšu viņam tajā, ko viņš saka. Nemēģināšu iebilst, labot, norādīt, pievērst viņu pozitīvajam. Vienkārši piekritīšu ar savu “Jā”, ka viss ir tik slikti, cik slikti ir, nespējot pat iedomāties, cik ļoti tas palīdz. Es atcerēšos nerunāt par nākotni. Es zinu, ka tad, kad šodiena ir nepanesami sāpīga, par pagātni vai nākotni runāt ir daudz vieglāk. Taču mēs neko nevaram zināt par to, kāda nākotne būs – nedz mums, nedz viņam. Mēs nezinām, vai “vēlāk” būs labāk vai sliktāk. Tāpēc es atcerēšos par to neteikt ne vārda. Jo šai nākotnei šobrīd nav nekādas nozīmes. It īpaši tāpēc, ka viņam jebkāda nākotne ir bez tā cilvēka, kura zaudējums šobrīd sāp.
Piektā diena
Ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, es zināšu, ka šajā laikā viņš jau ir dzirdējis daudzus sprediķus. Viņam ir teikts, ka jāiziet pastaigāties vai jāpalasa kāda grāmata. Vai jāizmēģina ēterisko eļļu masāža, lai atslābinātos. Vai pirms gulētiešanas jāiedzer melatonīns. Ja esam atklājuši kaut ko, kas palīdz mums, ir liels kārdinājums tajā misionēt pārējos. Diemžēl šie mūsu kaislīgie mēģinājumi – ja viens otrs nav skaidri un gaiši mums tos lūdzis – šķiet vien kā laipni domāta augstprātība un otru tikai apbēdina. Es uzticēšos tam, ka otrs pats zina, kas viņam dara labu. Visticamākais, viņš jau ir to meklējis un pēc tā jautājis – ja jau nejautā man. Es arī nenākšu virsū ar risinājumiem – ne tikai tiem cilvēkiem, kas ir bēdās, bet vispār. Lai piedāvātu padomus vai stratēģijas, vispirms ir nepieciešama atļauja. Visbiežāk otrs vēlas tikai, lai es viņu uzklausu un viņš sajūtas saklausīts savās sāpēs. Pirms es došu kādu padomu, es pajautāšu – vai Tu vēlies šobrīd no manis kādu padomu? Un respektēšu viņa atbildi. Es neapvainošos par viņa “Nē”. Es zināšu, ka sāpēm līdzās mājo stress un jautājumi, niknums un bailes, un vaina. Es atcerēšos neapvainoties, ja mana vēlme palīdzēt un atbalstīt tiks noraidīta un manas jūtas aizskartas, ja sajutīšos nenovērtēts vai ignorēts. Šajā brīdī otram mana klātbūtne un attiecības ir par daudz. Es viņam nepārmetīšu, jo te nav runa par mani. Un, ja man būs pārāk grūti to panest, es meklēšu atbalstu pie kāda cita. Jo tad, kad es atbalstu otru, arī man pašam ir jābūt atbalstītam. Citādi tas nedarbojas.
Sestā diena
Ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, es viņam neteikšu: “Zvani man, ja Tev kaut ko vajag.” Jo viņš nekad man nepiezvanīs. Nevis tāpēc, ka viņam nevajag, bet tāpēc, ka viņš atrodas gaismas gadu attālumā no spēka, spējas un vēlmes identificēt savas vajadzības, pārdomāt, kas šīs vajadzības varētu piepildīt un tad ķert pēc tālruņa un kādam to lūgt. Tā vietā es piedāvāšu konkrētas lietas: “Rīt četros es atvedīšu tev pusdienas”, “Parīt vakarā atnākšu iznest tavu atkritumu spaini”, “Es varu katru rītu izvest ārā tavu suni”. Un es to tā arī darīšu. Jo es nevaru otram atņemt sāpes, bet gan atvieglot ikdienu. Taču arī tam man ir nepieciešama atļauja, it īpaši tik lielām lietām kā izmazgāt otra drēbes vai iztīrīt māju. Tukša kolas bundžiņa uz grīdas var likties kā atkritums, bet varbūt tā ir pēdējā, no kuras dzēris cilvēks, par kuru viņš tagad sēro. Es vienmēr pajautāšu, pirms kaut ko darīšu. Bet es arī zināšu, ka – it īpaši bēdu sākumā – līdzīgi kā Ziemassvētku labdarības trakumā visi vēlas otram palīdzēt. Tas var otram likt justies kā šo palīdzētāju pievarētam un iedzītam stūrī. Varbūt es varu viņu no tā pasargāt un uzņemties starpnieka ar ārpasauli lomu? Šādi durvju sargi var ļoti palīdzēt otram nejusties kā visu apskatei izliktam.
Septītā diena
Ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, es viņu mīlēšu. Es rādīšu, ka viņš man ir simpātisks. Es nenovērsīšu no viņa acis. Es kaut ko teikšu un kaut ko darīšu. Es būšu gatavs stāvēt līdzās viņa dzīvē izrautajam caurumam – nevelkot viņu no tā nost un nevirzot viņu kaut kur citur. Es būšu gatavs tam, ka man nebūs atbilžu. Es klausīšos. Es būšu klāt. Es būšu klātesošs. Es būšu viņa draugs. Es būšu mīlestība. Jo tā ir mīlestība otrā, kas rada šīs bēdas. Katras bēdas aptver liela mīlestība. Ja es šajā nedēļā satikšu kādu, kas ir bēdās, man būs ļoti žēl, ka esmu viņam vajadzīgs. Un priecīgs, ka varu būt ar viņu kopā. Un es mēģināšu palīdzēt viņam nest to, kas viņam ir. Tā mēs kopā iesim līdz vasarai. Un es zināšu, ka vasara nav izlabota vai izārstēta ziema. Un vasara nav uzlabots vai apdakterēts pavasaris. Vasara vienkārši ir kaut kas cits. Vienā rītā tā ir klāt. Un to var uzreiz manīt. Tās priekšā es novilkšu kurpes un basām kājām iešu tālāk.
Mācītājs Linards Rozentāls.
Foto: Valdis Bērziņš.